Ar nedēļas novēlošanos pabeidzu mātei dzimšanas dienas dāvanu.
Sarkanā un tumšzilā krāsā paķēpājos uz audekla.Patiesībā tik patīkami gleznot vietā,kur jebkurā brīdī var uzsmēķēt.Rīt došos pakaļ savam gara darbam,jo ar riteni nevarētu atdabūt līdz mājām.
Tagad domāju-doties kaut kur vai nē?Ja došos-sadzeršos un sastrādāšu muļķības,kas raksturīgas man.
Palikšu mājās.Bet rīt jāiegādājas lēts vīns,kas bieži vien gardāks par dārgu vīnu,un jādodas laimes meklējumos.

Man būtu tik daudz ko tev stāstīt..

i'm saying nothing
but i'm saying nothing with feel.

Kaut kā dīvaini ir klausīties labas lietas par sevi.Jo ,kad man izsaka kādu komplimentu,man kauns tekt paldies,jo man liekas pavisam savādāk.
iespējams,ka mans pašnovērtējums vai kā to sauc,ir iedragāts vai -nekad nav bijis īsti augsts.
Un tomēr-stulbi ir dzīvot ar domu,ka apkārt ir tikai egoistiski pašlabuma meklētāji un meļi.