Neko nedarot,pavadīju dienu.
Tikai vakarpusē izripoju no mājas,atsitu kājstarpi un atripoju atpakaļ uz mājām.
Tiku pat līdz Andrejsalai,kur pāris ļautiņi dzēra divlitrīgo pilzenes aliņu.
Sapratu,ka man tas viss kaut kā vairs nesaista vai neder.Plastmasa un vēl tas pilzenes,un kaut kāds bars.
Tad labāk Frančos piemaukt mūli.To laikam viņi tur tagad dara.
Aizlaidos projām no daža laba,kurš vāķīja savu draudzenīti,kura bija sadzērusies un salietojusies nezin ko.Beidzot redzu,cik ļoti nožēlojami izskatās TIK iereibušas meitenes.Palika viņas žēl,palika kauns,ka visu laiku gribas par viņu smieties.Aizlaidos tumšajos centra parkos.
Pasēdēju stundiņu pie Kongresnama,pie Ata Kronvalda pieminekļa,lasot Viļa Lāča "Cilvēkus maskās".Patiesībā ļoti interesanta grāmata,kurā pat pāris epizodes liekas,kā iz manas dzīves.Jokaini,jokaini..

šonakt tāds romantiskais noskaņojums,ka gribas raudzīties ejošos kuģos vai Kronvalda parka kanāla krāsainajā strūklakveidojumā.Bet to es jau izdarīju.

Jānoskatās kāda filma.
Svārstos starp PS- I Love You un Across the universe(atkal).

Un rezultātā nenoskatīšos ne-ko.

Uz milzīga plaukta,netālu no zoodārza, gulēja mazs,glīts bērnelis,kam bija piesieta lapiņa ar sludinājumu "missing" ,un tekstu-atrašanas gadījumā paziņot.
Blakus šai lapiņai bija piekniedēta vēl viena lapiņa - "miršanas apliecība" (līdzīgi kā dzimšanas,tikai reversā) un datums ,kad bērns miris.

Jokaini,cik stulbam būtu jābūt cilvēkam,lai ,atrodot bērnu,nevis paziņotu vajadzīgajām iestādēm,bet gan vēsā mierā piekabinātu lapiņu "jā,es viņu atradu,viņš nomira tad un tad,pulksten tikos un tikos.ceru,ka palīdzēju",-nu kaut kā tā.


Ak ,jāpiebilst,ka tas bija sapnis.

Kā lai ar ierobežotiem līdzekļiem izdara to,ko vēlos izdarīt?
Un neskatoties uz to ,ka esmu meitene un parasti tādos gadījumos ir priekšrocības.
Kā,nu kā lai es šodien izklaidējos?

Pietrūkst mazdrusciņ "vieglpratīgo,bez saistību un nekādu jautājumu" balles. Bet tas pārejoši.