Nedēļa brīva no visiem,māja pilnībā tukša.
Dīvaini-parasti tādos gadījumos es uzrīkotu ballīti ar riktīgu nodzeršanos,bet tā vietā mums būs pupu vakars ar alu.

Bet nedēļas nogalē,ja viss tiks sarunāts līdz galam,dosimies uz vasarnīcu paskraidīt pa pludmali un sveču gaismā pieliesim mūli un muldēsim bezjēgā.

Bet dažbrīd man rodas jautājums-vai es biju nejaušs vai gaidīts bērns.

Viendien ,sēžot pie jūras ,skatījos uz ģimenīti,kurā tēvs ar dēlu mētā beisbola bumbu.Dēls nekāds jauniņais,gadi sešpadsmit.Tipisks amerikāniskais variants par ideālo ģimeni.
Iedomājos,ka mans tēvs ar mani nekad nav neko diži kopā darījis,ja neskaita kino apmeklējumus.
It kā jau žēl,ka tā,un tā visa pietrūkst,bet ,ja rastos iespēja-laikam pat negribētu.
Materiālisti-karjeristi ir un būs-sargieties sievas!
To tik prot,kā uztaisīt četrus bērnus,bet ne pie vienas sievas nepaliek.
Un tas tik vēl trūka-jauna draudzenīte(vientuļā māte ar pusaugu meiteni).
Viņš ir tāds pats,kā viņa māte.Ironiski,bet vecmammai tik daudz vīri bijuši tamdēļ,lai varētu izremontēt vasarnīcu(šogad izšķīrās no trešā vīra UN vasarnīca ir gatava).
Tēvam?Arī mūsu vasarnīca iet no vienas sievas otras rokās.Smieklīgi.Bet vismaz viņš no viņām naudu nesūc.
Man liekas,ka viņš pret to sīkaļu izturas vairāk tēvišķi,nekā visā mana mūža laikā pret mani.

šādos brīžos es nopērku baltvīnu.

Es nepacietīgi gaidu to brīdi,kad uzsprāgšu pa visam.
Nez,kas tad notiks?
Protams,esmu apdomājusi galvā dažādus variantus un nobeigumus,kā piemēram-nogalināt to draudzeni(bet tas ir muļķīgi,ja nu kāds tiešām nogalina-vainos mani,jo es to esmu pieminējusi te),vai arī man būs nervu sabrukums,vai varbūt es aizbēgšu prom no visiem radiem,draugiem,ģimenes uz nekurieni.
..
nezinu.