Nevaru aprakstīt to sajūtu,kad sapnī ieskrēju istabā un redzēju brīdi,kad cilvēks ,veicot pašnāvību,lec pa logu ārā.
Tas pats pirmais brīdis.

Es apmaldījos ILY bārā.
Kāpu pa trepēm uz pagrabstāvu,taču apjuku,jo tur bija kāpnes uz vēl zemākiem stāviem.Sekoju cilvēkiem,jo likās,ka viņiem tas pats galamērķis,kas man.Taču visi pazuda,un es nokāpu līdz pašam pēdējam pagrabstāvam.Un bija drausmīga skaņa un sajūtas tik reālas,it kā kaut kas smacētu.Un visa seja bija zirnekļtīklos un cilvēki kliedza,ka tur nevajadzēja iet.Un es netiku augšā.Pēkšņi palika gaišs un viss sagriezās virpulī un visas lietas ,kas tur atradās sašķīda rozīgi baltā gaismas uzplaiksnījumā.

Es izkļuvu ārā un meklēju savu riteni.
Man pieskrēja milzīgs melns suns klāt un visu kmanu labo roku satvēra mutē tik dziļi.Es sajutu viņa zobus,kas atrodas visdziļāk mutē un mana vienīgā doma bija vilkt roku ārā,jo tie ir zobi,kas domāti sakošļāšanai.Es pat jutu,kā tie spiežas arvien dziļāk rokā.

Sapnis pārtrūka.

šņabis piešķir sapņiem citu dimensiju.Un es to vairs neatkartošu.

Let`s face it! by skazhy .