Dārza balle,jebšu-ballīte šaurā draugu lokā ,bija izdevusies.
Nekādi dzerstiņi,tikai viens nulle septiņi viskijs uz četriem un desmit aliņi.
Mēs piestāvot viens otram.
Laikam jau.
Nesaprotu,kā viss tik pēkšņi aizgāja tik tālu un tik nosacīti nopietni.
Veselu gadu mēs varējām pa retam satikties,paballēties,piedzerties un pamīcīties un es vienmēr atkārtoju,ka mēs jau esam tikai draugi,ka manās biksēs tu neielīdīsi un sirdī arīdzan ne.Laikam pie vainas brauciens uz Itāliju šoziem.Sapratu,ka man viņš pietrūkst.Un tā tas viss aizgāja,nemanāmi,klusi,un es nesūdzos.
Pavisam nemaz.

Es varētu viņu apprecēt.Pavisam nopietni.
Viņš ir vienīgais,kurš līdz šim ir izturējis manu atturīgo un kašķīgo noskaņojumu no rītiem un vēlmi pabūt vienatnē,vai piedzerties bez viņa kādā bārā ar ārzemniekiem.
Dažbrīd mani kaitina tas,ka viņu nekas nekaitina.
Taču neko labāku es nevaru pagaidām iedomāties notiekam ar sevi.

Es domāju,ka viņš ir drāzējs.
Un viņš domāja,ka es esmu drāzēja.
Tagad mums tā nešķiet.
Vienīgais,kas varētu traucēt ir mana vieglprātība un uzvedība dzērumā.
Gudrs cilvēks zin,ka nekam nav nozīmes,ja vien sirds pieder cilvēkam,kas ar tevi ir kopā.

varbūt kāds vēlas iedzert alu?
piezvani man.