Pēdējo dienu domas ir dalītas,pareizāk sakot-vienkārāši dilemma,lai arī kur es atrastos un ko darītu.
Vēlme paņemt divu nedēļu garas brīvdienas,līdz lielajām,trīs mēnešus garajām brīvdienām.Viss ir tā apnicis,ka dzen izmisumā.Es šorīt knapi spēju izlīst no gultas.Cīņa,cīņa,cīņa.
Es negribu nevienu redzēt,jo man īsti vairs nav neviena ar ko runāt,bet tai pat laikā es vēlos iejukt draudzīgā,piesmēķētā,iereibušā pūlī un piesmiet savu prātu.
Ir lietas,ko es vienkārši nevēlos pieņemt.Nevēlos atzīt,ka mēs visi ar katru brīdi kļūstam savādāki.
Pastāvēs,kas pārvērtīsies.Iespējams.