Vēlos vēlreiz kinoteātrī noskatīties 11th hour.

Uzliku atkal Alesanu.
Un atkal nonācu pie tā paša secinājuma-ātri dziedē lauztas sirdis.
Lirika tāda 'esmu pamests,tu man vairs neesi nekas,man tavu žēlumu nevajag'.
Vnk-paklausies un palasi liriku.
Viegli dusmīga un ķērcoši spiedzoša mūzika,kas ātri vien ar saviem vārdiem liks tev saprast,ka nahuj tev to jākli.

-manas domas par šo grupu.

Pakutināju nervus ,paskatoties video par rasismu.
Cik lielam valsts un savas rases patriotam jābūt,lai spētu nogalināt otru tikai ādas krāsas dēļ.
Aprobežoti.Muļķīgi.
Tu esi tāds pats rasisma upuris,kā melnādainais,šķībacainais vai indiānis.
Vienkārši mēs esam visvairāk un uz to arī spiežam.
Vai nevar mieru vienreiz mūžā?

Un vēl man sirds sāp par cilvēku,ko jau ilgi zinu un pazīstu,bet tā vien liekas,ka esmu to pārlapojusi kā Mērnieku laikus-lasot Z veidā un apskatot zīmējumus,kas tik jauki izskatās

Kas tas par sūdainu laiku?
Uznāk mistiskā nostaļgija.
Bet es tāpat varu pamāt ar galvu un sev pateikt `nē,viss ir labi,viss ir bijis un bija labi`.
Domāju,ka pie konkrētām dziesmām /i believe i can fly,dilemma utml banālie gabali/ asaras tecina tikai tās sievietītes uz papēžiem,gaiši zilos džinsos un stulbiem,lieliem bižutērijas auskariem ausīs.Laikam maldījos,jo arī man pa sirdi ieblieza dziesma.Nē,ne jau tās,kas iekavās.

Man šķiet,ka pēc iespējas ātrāk jāiemācās iztikt bez kosmētikas,lai nav lielum lielais šoks,kad pēc gadiem desmit radināšos no tā.
Sievietes izskatās vnk riebīgi,paskatījos pāris attēlus.
Pilnīgi cits skats.
Brīnos,ka mani no rītiem tādu piecieš.
Priecājos,ka man ir kāds,kam es pat ,izksatoties pēc svilinātas cūkas un slimas uz nāvi,patīku ļoti,ļoti.