An.
06 Februāris 2008 @ 02:33
 
Devos ciemos šovakar,kur mani redzēt gribēja Mika brāļuks-pilnīga kopija Mikam,tikai 4,5 reizes jaunāks.
Uzspēlējām galda futbolu,pietam ar augstāku grūtības levelu-man mazais sita ar helikopteru pa roku un teica ,ka tas ir briesmonis un es tagad degu.Līdz ar to man vajadzēja atkauties ar vienu roku no mazā ķipara,un ar otru roku spēlēt.Re kā-mani vismaz viens sīkais neienīst.

Es kamēr līdz trolejbusam tiku,mani pārņēma kaut kas līdzīgs paranojai no sabiedrības.Tādas pēkšņas bailes.

Un man riebjas ilgstoši skatīties cilvēkam acīs,ja es viņu pietiekami labi nepazīstu.
Man tas liekas kā ielaušanās kaut kādā privātā zonā.

It kā acis jau ir tā saucamais dvēseles spogulis.Sanāk,ka man nepatīk,ka garāmgājēji laužas manā dvēselē.

Es jūtos pietiekami stipra,lai šo nedēļu pieveiktu un vērstu visu par labu.

Tikai tālāk no sabiedrības./nē,5diena paliek spēkā,Tomsõn/
 
 
Kā ir?: paranoic insomniac
Plūst caur ausīm: Enigma-gravity of love
 
 
An.
06 Februāris 2008 @ 17:46
 
Esmu sasodīti lepna par sevi.
 
 
An.
06 Februāris 2008 @ 17:46
šī dziesma spārda.pozitīvu vakaru!  
Jens Lekman-your beat kicks back like death