An.
17 Janvāris 2008 @ 00:45
 
Tā sajūta,ka esi vientuļš,citreiz tā dod pa kreisās puses orgānu,ka iekšā viss sāk smilkstēt un spiegt pēc mīlestības.Un tas man riebjas visvairāk,jo es tak varu arī bez visa šitā.
Laikam jau visam ir sava robeža.Un es strauji tuvojos robežai.Man ir vien-tu-ļi.
 
 
An.
17 Janvāris 2008 @ 01:08
 
Viss,es 5dien noraušos no ķēdes.
 
 
An.
17 Janvāris 2008 @ 01:34
 
šodien runājām,ka izdzīvo stiprākie.
tā esot no sākta gala,arī visos citos laikmetos.
arī spermatazoīdi izdzīvo tikai tie,kas stiprākie,ātrākie un izveicīgākie.
Un es nejauši nonācu pie secinājuma,ka es esmu visstiprākā.ES izdzīvoju,no miljona,rupji rēķinot.
Tātad-pasaule JAU pastāv uz stipriem cilvēkiem.Kāpēc man šķiet,ka tas nav devis nekādus rezultātus?
Mēs visi,kas esam izlīduši no mātes miesām,esam paši spējīgākie un ar lielāko potenciālu.
Mazuliet sirreāla sajūta,ka es esmu te.Ka es esmu izcīnījusi vietu zem saules.