šodien man pateica,ka esmu meitene ar pautiem.
ka ar mani nevar runāt par mīlestību un ko tamlīdzīgu,jo es esot baigi stiprā un blablabla..Es tiešām izskatos pēc tādas atmarozkas bez jūtām un pilnīgi emociju neizrādoša?
Tas mani iedzīs dziļā ziemas depresijā.Es vēlos būt mīlēta un mīlēt.Tā nav mana vaina ,ka pa visiem Rīgas stūriem neizmētāju savas sajūtas un puņķus un asaras.Un par to,kā man klājas,nezin daudzi.Es esmu vientuļa.Sabiedriskais vientuļnieks ar uzspīlētu smaidu un niknumu,noraugoties uz mīlniekiem uz ielām un kafejnīcās.
bļe,kā es gribu iemīlēties!