Jau kādu laiku mēģinu pateikt ko jēdzīgu,bet kaut kas ir izsitis no galvas visas manas domas.Mani vajā šausmīgi sapņi un es vēlos atkratīties no vecām mantām,bet ,kā mēs visi zinam,ir grūti izmest bērnības rotaļlāčuku../vieta pārdomām/

Jo vairāk es klīstu pa ielām un caur sabiedrības slāņiem,jo vairāk saprotu,ka mani pat te vairs nevarētu kas atturēt no došanās projām.
Ir lietas,vietas,cilvēki,kas man kļūst tikai tuvāki,un ir,kas paliek kaut kur aiz muguras.Es nezinu,kas un kā ir labāk,un mani tas nemaz patlaban nesatrauc.
Esmu pamanījusi,ka lietas,ko palūdzu 29.09 un 2.10,pamazām piepildās.