Universitātes salidojumā kāda grupa absolventu, kas visi jau bija sasnieguši ievērojumus panākumus karjerā, nolēma apciemot savu mīļāko profesoru, kurš bija devies pensijā. Viesošanās laikā sarunu temats novirzījās uz sūkstēšanos par milzīgo spriedzi un stresu, kuru jaunajiem cilvēkiem nācās piedzīvot savā darbā un dzīvē. Piedāvādams bijušajiem studentiem tēju, profesors aizgāja uz virtuvi un atgriezās ar lielu krūzi karstā dzēriena un daudzām dažādām tasītēm - porcelāna, stikla, kristāla - kādas no tām izskatījās ļoti vienkāršas, citas - ļoti dārgas un izsmalcinātas. Profesors aicināja izvēlēties krūzītes un saliet tajās dzērienu. Kad visiem rokās bija tasītes ar tēju, profesors teica: "Starp citu, vai jūs ievērojāt, ka pirmās tika paņemtas tās krūzītes, kuras izskatījās vislabāk - tās dārgākās un izsmalcinātākās, un uz paplātes palika vien lētākās un necilākās? Tas ir tikai saprotami, ka jūs vēlaties sev pašu labāko, tomēr tieši tas arī ir jūsu spriedzes un problēmu avots. Tasīte, no kuras jūs dzerat tēju, nepadara šo dzērienu labāku. Lielākajā daļā gadījumu tā vienkārši maksā vairāk un nereti pat aizsedz to, ko jūs dzerat. Tas, ko jūs visi patiešām vēlējāties, bija karsta tēja, ne jau tasīte... Tomēr jūs apzināti devāties pēc labākajām krūzītēm... un pēc tam sākāt arī vērot viens otra krūzītes. Bet tagad padomāsim par dzīvi. Jūsu dzīve ir kā karsta tēja, bet jūsu darbs, nauda un stāvoklis - tikai tasītes. Tās ir tikai lietas, kas satur un ietver jūsu dzīvi. Krūzīte nenosaka un neizmaina tējas kvalitāti. Pārlieku koncentrējoties uz tasīti, mēs varam aizmirst izbaudīt dzērienu, kuru Dievs mums ir devis. Dievs pagatavo tēju, un cilvēki izvēlas tasītes. Laimīgākajiem cilvēkiem nav labākās tasītes."