urn:lj:klab.lv:atom1:es_esmu_dzhimsKateKateKatekatrina.peipina@gmail.comKate2026-03-02T10:06:16Z2026-03-02T10:06:16Zurn:lj:klab.lv:atom1:es_esmu_dzhims:6199002026-03-02T11:35:002026-03-02T11:35:002026-03-02T10:06:16Z2026-03-02T10:06:16Zcik jocīgi ir atgriezties (varbūt te ir par daudz drosmes un gatavības, drošāk būtu teikt ''iegriezties'') cibā. lasīt vārdus, ko esmu rakstījusi pirms padsmit gadiem, daudz sev līdzi atnes tādu skaudrumu, vai es tiešām biju tik nelaimīga? vai es to zinātu, ja nebūtu cibas? domājot par jaunību, manā sirdī nav skumju, varbūt tikai nedaudz vientulības. kāpēc viss bija tik sapists? <br /><br />es iegriezos, jo domāju par kārli, lasu mūsu vecās sarakstes un viena bija tik smieklīga: viņš man prasa kaut ko par being retarded un es viņam, pilna neizpratnes un pilnīgi nopietni, atbildu - par ko tu runā? NOSAUC VIENU REIZI, KAD ESMU BIJUSI RETARDED. visi ieraksti tik pilni paštaisnuma, no kurienes? es sevi mierinu, ka šī ir esence, ka nebija tik traki, ka bija arī kaut kas labs. <br /><br />man ir sajūta, ka gribas atgriezties un rakstīt, es tikai nesaprotu, kā rakstīt tiešām to, ko domāju un jūtu, nevis darīt to peformatīvi. varbūt ar laiku izdotos, varbūt es nemaz citādāk neprotu. <br /><br />vārdu sakot, kaut kā ir jāsaņemas un jātiek laukā no šī sasaluma stāvokļa, kas ilgst kopš sestdienas vidus. šodien ir jāizdara visāda darba un skolas huiņa, jo rīt lidojam uz skotiju un es ļoti ceru, ka tas mani izgrūdīs ārā no šī melanholiskā melnā cauruma, kurā savijas neticība, šoks un vēlme vēl pēdējo reizi sarunāties, pat, ja caur desmit gadus vecām sarakstēm.urn:lj:klab.lv:atom1:es_esmu_dzhims:6197672022-12-20T17:07:002022-12-20T17:07:002022-12-20T15:15:16Z2022-12-20T15:15:16Zmana ticība valsts policijai ir pilnīgi neesoša. vai kādam jebkad jebko ir izdevies ar policijas palīdzību panākt? uzreiz gan piebildīšu, ka šo neticību ir radījis vājprāts, ko lasu tviterī, jo man pašai ar policiju ir bijušas maz darīšanu. vienīgā reize, ko spēju atcerēties, bija, kad osim apzaga dzīvokli aiznesot vairākus laptopus, manu maku, vēl kkādus sūdus. bijām policijā, kopā ar busiņu atbraucām tos 200m, džeks ar otu kaut ko pabraukāja pa durvju rokturi un tad pēc gada (?) bija jāiet parakstīt papīrs, ka ir noķerts vainīgais. atpakaļ, protams, neko nedabūjām un pārliecības, ka tas ir īstais džeks, man vispār nebija.urn:lj:klab.lv:atom1:es_esmu_dzhims:6193472022-09-19T13:19:002022-09-19T13:19:002022-09-19T10:20:50Z2022-09-19T10:20:50Zsveiki, mani draugi un paziņas, kas tic konspirācijām. kas jūs līdz tam aizveda?urn:lj:klab.lv:atom1:es_esmu_dzhims:6190472022-08-30T14:14:002022-08-30T14:14:002022-08-30T11:15:21Z2022-08-30T11:15:21Zosim kādreiz bija istaba, kas pilnīgi izlīmēta ar avīzēm, arī griesti un durvis. viens mans draugs tajā istabā tā piepisās, ka nevarēja atrast izeju un tāpēc sāka raudāt.urn:lj:klab.lv:atom1:es_esmu_dzhims:6189432022-08-23T13:41:002022-08-23T13:41:002022-08-23T10:52:24Z2022-08-23T10:52:24Zgribēju tikai atgādināt par šo meistardarbu. klips arī labs, droši variet skatīties darbā <a href="https://www.youtube.com/watch?v=z1GEDqGCijk">https://www.youtube.com/watch?v=z1GEDqG<wbr />Cijk</a>urn:lj:klab.lv:atom1:es_esmu_dzhims:6185732022-08-18T15:11:002022-08-18T15:11:002022-08-18T12:13:48Z2022-08-18T12:13:48Zkad bijām itālijā, anzio pagaršoju vislabāko desertu, kādu jebkad esmu garšojusi. es nepaņēmu, jo bija ilgi jāgaida un vienojāmies, ka atnāksim nākamajā dienā, kas tā arī neizdevās. es par to desertu domāju katru dienu.urn:lj:klab.lv:atom1:es_esmu_dzhims:6182622022-08-03T15:33:002022-08-03T15:33:002022-08-03T12:42:27Z2022-08-03T12:42:27Zlasu rakstu, ka beyonce (viņai tikko iznācis jauns albis) no vienas dziesmas beigām ir izņēmusi vai nu daļu vai bītu vai kaut ko, kur dzirdams kelis milkshake, kas tur ielikts bez viņas ziņas. turpat rakstīts, ka šī jau otrā reize, kad albums editots pēc iznākšanas, jo vienā dziesmā izmantots offensive term for disabled people. es jau pirms pāris dienām to virsrakstu redzēju, tāpēc uzklikšķinu paskatīties, kas tad ir tas vārds un, protams, ka tas nekur nav rakstīts. tad es iegūglēju un, bļed, viens raksts pēc otra un nevienā tas vārds nav pieminēts. beigās jau redditā atradu un skaidrs, ka tādu nemaz nezināju un nekad nebūtu lietojusi, bet šis liekas pilnīgs absurds vairākos līmeņos.urn:lj:klab.lv:atom1:es_esmu_dzhims:6182022022-05-23T16:31:002022-05-23T16:31:002022-05-23T13:36:07Z2022-05-23T13:36:07Zā, starp citu. pirms nedēļas kosmoss (mūsu kaķis) pievēma vienīgo paklāju dzīvoklī, paklājs, protams, ir gaišs. kamēr tīrīju kosmja vēmekļus, apvēmos pati. pēc pāris minūtēm kaut ko ņemot no nokrautā rakstāmgalda, apgāzu kaktusu, bet, pateicoties zibenīgajai reakcijai, noķēru to tieši saujā. stundu no plaukstas vilku laukā adatas, tad apnika. tagad reizēm vakaros paknibinu, bet pamatā gaidu, kad iekaisīs, jo citādāk trūkst motivācijas.urn:lj:klab.lv:atom1:es_esmu_dzhims:6178412022-05-23T16:25:002022-05-23T16:25:002022-05-23T13:31:17Z2022-05-23T13:31:17Zes gandrīz visu laiku jūtos iemīlējusies, bet ir posmi, kuros liekas, ka sajukšu prātā no tā, cik oskars ir foršs. es nekad nebiju domājusi, ka man tā paveiksies. man liekas, ka viņš jūtas līdzīgi un arī tas liekas pilnīgi crazy. pirmo reizi dzīvē gribas precēties un bišķiņ arī visu to balagānu. un nolikt tiesības, lai varam braukt visādos tripos.urn:lj:klab.lv:atom1:es_esmu_dzhims:6171992021-05-11T14:47:002021-05-11T14:47:002021-05-11T11:59:26Z2021-05-11T11:59:26Zmēs speciāli aizbraucām uz jelleni tad, kad izziņoja pirmo dzīvo rindu, jo tur vakcinācijas centrs blakus mājām, mazāk cilvēku un jau 7 no rīta ar termosiņu un makšķerkrēslu sēdējām un gaidījām. 2 min pēc iekārtošanās atcerējos, ka ID palicis makā, bet maks uz dīvāna rīgā (šis ir kāds divdesmitais piedzīvojums ar ID, es nezinu, kas man ir par vainu). cilpoju uz vilcienu ar domu uzspēt atpakaļ, bet, jau iebraucot rīgā, bija skaidrs, ka nekādi neuzspēšu (kas izrādījās kļūdaini, jo klasesbiedrs aizgāja vēl dienas vidū uz pārpalikumiem), braucu uz atta centru, izstāvēju rindu pirmajā pavasara saulītē, visu dabūju un braucu atpakaļ. pēc tam 3 dienas miru nost, bet pohuj. <br />20. dienā pēc vakcīnas (svētdien vakarā) uzzināju, ka esmu kontaktpersona. 2 dienas dusmojos un sapūtusies tupēju mājās, bet tikko pieteicos testam, jo putniņu civināšana aiz loga mani salauza. nedod bļed dievs man būs kovids<br /><br />p.s. sapnī gribēju organizēt izmeklēšanu par to, kāpēc kotletes ir apceptas tikai no vienas pusesurn:lj:klab.lv:atom1:es_esmu_dzhims:6165832021-05-07T14:39:002021-05-07T14:39:002021-05-07T12:10:27Z2021-05-07T12:10:27Z1. klasē pirmo nedēļu vai divas uz ēdnīcu mūs veda audzinātāja, kas, starp citu, bija kristīgās ētikas pasniedzēja un, lai gan kristīgā ētika pienācās tikai 7. klasē, mēs bijām tie īpaši, kas jau no 6 vai 7 gadu vecuma reizi nedēļā varēja skaitīt tēvreizi, klausīties kādu stāstu un mājāsdarbā šo stāstu uzzīmēt (tas bija labākais mājasdarbs no visiem). man bija licies, ka tas un neregulārās baznīcas vizītes ar ģimeni lieldienās uz mani nekādu iespaidu nav atstājušas, bet tā laikam nebija taisnība, jo ar oskaru pirmo reizi dzīvē sastrīdējāmies par to, kāpēc viņam tualetē stāv desmitiem bībeļu un vai tas nenozīmē, ka viņš neciena dievu (tieši to tas nozīmēja). <br />jebkur citur pirmo mēnesi pa lielo skolu baidījāmies vazāties, jo bijām vismazākie un vienīgie (tikai b jeb mūzikas novirziena klases bija lielajā skolā; a, c un d klases līdz pat piektajai klasei uzturējās mazājā skolā 5 minūšu attālumā, kur pēcāk gāju pie logopēda). tiktikko no bērnudārza, vairāku tūktošu lielāku bērnu ielenkumā. taču bibliotēka bija pavisam netālu no mūsu klases un tur es gāju pēc stundām, kad bija jāgaida klavieres. bibliotekāre bija jauka (līdz viņu nenomainīja atslēgu tantes dzidras meita, kas bija arī sporta skolotāja un izskatījās nelaipna un nepievilcīga) un mēs draudzējāmies, viņa man rādīja plauktus un grāmatas, kas man varētu patikt un interesēt. interesēja arī, jo cartoon network vēl nebija pieslēgts un vienīgie bērnu raidījumi bija 2 multeņu sērijas pa LNT 16.00 (vienreiz, dejojot līdzi superņindzjas čiripaškas tēmai un taisot karatē spērienu garajos, šaurajos svārkos (ko man nekur neļāva vilkt, jo bērni tādus nevalkāja) nokritu un ļoti sasitu asteskaulu). <br />un tad vienu dienu es atradu grāmatu, kas saucās "bretaņas stāsti" un gribēju ņemt uz mājām, bet bibliotekāre teica, ka tas ir lielākiem bērniem un man būs kāds gads jāpagaida, lai drīkstētu to lasīt. nākamajā pēcpusdienā es to grāmatu no bibliotēkas nozagu un mājās aizgūtnēm lasīju: tie bija franču šausmu stāsti un teikas par to, kā maiznieks iecep kaimiņu pīrāgos vai spokiem kādā pilī, noteikti ne traumējošakās par grimmu pasakām. ar vilšanos grāmatu paklusām atgriezu un pēc pāris gadiem vēlreiz pārlasīju, lai pārliecinātos par to, ka manas atmiņas mani nevīla - tā grāmata tiešām nebija nekas īpašs.urn:lj:klab.lv:atom1:es_esmu_dzhims:6160822021-01-18T12:27:002021-01-18T12:27:002021-01-18T10:32:21Z2021-01-18T10:32:21Zes pēdējā laikā sapnī regulāri esmu kādā augstā un nedrošā vietā, turklāt vējā tā ļoti lokās (kas līdzīgs skatu tornim, tikai daudz, daudz šaurāks). esmu sakurījusies, tā, kā dzīvē, man liekas, nemaz nevar sakurīties, jo paranoja ir visaptveroša un pilnīga. man ne tikai ir bail no nokrišanas, bet arī no lejā kāpšanas. taču no nokrišanas ir tik ļoti bail, ka ir jārīkojas un jākāpj lejā, ko es daru. reizēm es jau vienā mirklī esmu galā un priecīga, ka viss tik ātri pagājis, reizēm beigu nav. ļoti kaitinoši.urn:lj:klab.lv:atom1:es_esmu_dzhims:6158472020-12-04T13:19:002020-12-04T13:19:002021-01-18T10:32:34Z2021-01-18T10:32:34Zšodienu oficiāli pasludinu par sūdīgāko gada dienu manām smadzenēm un sirsniņai. daļēji pie tā vainojama vakardiena, kad nepaēdu un neadekvāti sastresojos, sekojošā nakts, kur sapņoju par sazvērestībām un konspirācijām un šīrīta pamošanās ar pilnīgu bezcerību. man visu laiku liekas, ka man ir covid un sev pārmetu, ka pa šo laiku būšu kļuvusi par to hipohondriķi, ko vienmēr izsmeju, katru dienu arī domāju par to, ka kāds pazīstams varētu nomirt. un visu laiku lohus, kas šim netic, centos uztvert kā normālu demokrātijas sastāvdaļu, bet pēc 20K balsu pret maskām skolās... es vairs nevaru. paldies dievam, ir piektdiena. šodien drausmīgi piedzeršos un sakurīšos, moš paraudāšu. un rīt būs reāli sūdīgi, vismaz varēšu uztraukties par to. <br /><br />p.s. es visu dzīvi nevaru atcerēties, vai ar komatu atdala atkarīgas vai neatkarīgas teikuma daļas, ja pa vidu ir ''un''. pirms nedēļas to pārrunājām, atkal neatceros.urn:lj:klab.lv:atom1:es_esmu_dzhims:6154332020-11-25T15:40:002020-11-25T15:40:002020-11-25T13:41:49Z2020-11-25T13:41:49Zmana bijusī ķīmijas skolotāja jau gadiem mani vienmēr dzimšanas un vārdadienās apsveic pirmā. paldies, dzintra!urn:lj:klab.lv:atom1:es_esmu_dzhims:6150812020-05-05T13:32:002020-05-05T13:32:002020-05-05T11:03:12Z2020-05-05T11:03:12Zjau vairāk nekā pirms pusgada, pēc ļoti, ļoti ilga laika, mums nomainījās Pats Galvenais. kopā ar pārmaiņām nāca nedrošība un bažas, kuras ātri vien tika kliedētas un visi bija sajūsmā. tomēr pēc kāda laika Pats Galvenais iecēla vēl divus Galvenos un te nu sākās ziepes, jo jau aptuveni mēnesi tiek veikti personības testi, notiek perestroika, visi projekti ir apturēti un es rullēju pimpi. pirmo nedēļu biju dusmīga, otro jutos dusmīga un vainīga, trešo neatceros un nu jau kādu brīdi es sapņoju, ka nebūtu slikti visu vasaru šitā notrallināt, jo alga ir alga un dārzs pats sevi nesavāks. <br /><br />te mēs nonākam pie galvenā: dārza. mums jau gadus 2 vai 3 bija dārzs, bet par to dārzu man bija pohuj, jo man besī ravēt, besī netīrumi, besī kukaiņi, labāk patīk nedarīt, nekā darīt un vispār tas dārzs bija baigā miskaste. jāatzīst, nav skaidrs, kāpēc mums dārzs vispār bija, jo arī osis tur darīja arvien mazāk un mazāk, līdz vairs pat nerakstīja ikgadējo iesniegumu un dārza vairs nebija. es jau atvieglojumā uzelpoju (tā nebija mana druva, bet tomēr bija, ļoti mulsinošs attiecību statuss), kad osis, dirsā raudamies, gandrīz turpat dabūja citu dārziņu. iespējams, es spītējos karantīnai, iespējams, ka šis dārziņš tiešām ir jaukāks, iespējams, ka tā ir darba situācija un vēlme kontrolēt vismaz kaut ko savā dzīvē, to zina tikai mans iedomu terapeits, bet: es esmu izzāģējusi dahuja brikšņu, vakar uzbliezu augsto dobi, kur stādīšu puķes, osis ceļ māju, kam nu jau izskatās divi stāvi un priekšā ir vēl nebeidzama darbu virkne, kas tiktiešām ielīksmo. vasarā, cerams, būs baseins un ballītes līdz rītam.urn:lj:klab.lv:atom1:es_esmu_dzhims:6147782020-04-27T16:10:002020-04-27T16:10:002020-04-27T13:15:58Z2020-04-27T13:15:58Zfeisbuka ietekmē jau kādu nedēļu domāju, ka varbūt jānopērk un jāpaliek puzle, ko neesmu darījusi gadus 15, ja ne 20 toč. jau sāku skatīties puzles, kad atcerējos, ka kosmoss savā ceļā iznīcina visu - tas nozīmē, ka puzle jāliek uz pamatnes, kuru kaut kur pa dienu un nakti var nogrūst. tad atcerējos, ka dzīvojam vienistabniekā un šādas maģiskas vietas nav. bet arī puzles man nav, tā ka principā problēmas arī ne.urn:lj:klab.lv:atom1:es_esmu_dzhims:6144212020-03-30T10:18:002020-03-30T10:18:002020-03-30T07:20:47Z2020-03-30T07:20:47Zman būs legit iemesls nesvinēt dzimšanas dienu un neviens nevarēs piesieties. nebūs nekādu dzīru mēra laikā!urn:lj:klab.lv:atom1:es_esmu_dzhims:6143342020-03-27T20:06:002020-03-27T20:06:002020-03-27T18:12:26Z2020-03-27T18:12:26Zosis šobrīd zvana katram no komandas par dīkstāvi un to, ka, ar šībrīža rādītājiem, paturēt varēs labi, ja 20% darbinieku. māsai, kas šobrīd pie vecākiem, pirmdien analīzes, bet mamma brauks uz darbu un, laime nelaimē, varēs aizvest māsu uz analīzēm - nekam, ko teicu, jēgas nebija. weltschmerz.kā šī ir īsta ziņa, nevis onion newsurn:lj:klab.lv:atom1:es_esmu_dzhims:6140692020-03-24T13:43:002020-03-24T13:43:002020-03-24T11:43:40Z2020-03-24T11:43:40Z11:19<br />Pasaule, Baltkrievija<br />Baltkrievijā Covid-19 diagnosticēts 81 cilvēkam. Garīdznieki no helikoptera virs Minskas izslacījuši svēto ūdeni, ziņo “Currenttime”.urn:lj:klab.lv:atom1:es_esmu_dzhims:6137532020-03-12T15:38:002020-03-12T15:38:002020-03-12T13:44:48Z2020-03-12T13:44:48Zes nosodu cilvēkus, kas šobrīd dodas komandējumos un atvaļinājumos. bet vēl vairāk es nosodu Bagātus cilvēkus, kas to dara.urn:lj:klab.lv:atom1:es_esmu_dzhims:6134732020-03-04T16:26:002020-03-04T16:26:002020-03-04T14:43:19Z2020-03-04T14:43:19Zlīgas bijušais kursabiedrs jau otro reizi FB vāc kāpostu ceļošanai. nezinu, cik viņš savāca iepriekš, bet doma bija nopirkt busiņu un pist uz āfriku. tas viņam ir izdevies, jo tagad viņš atrodas libērijā ar draugu (kurš pusceļā ir viņam pievienojies) un prasa vēl 4K, lai varētu turpināt iesākto ceļu. atzīšos, sīkākas detaļas nezinu, jo kā jau mileniālis, izlasīju tikai virsrakstu. taisnības labad jāsaka, ka tekstā katrs jaunais teikums bija nākamajā rindiņā, tāpēc man bija sajūta, ka lasu ļoti garu dzejoli, kas nav dzejolis. tas lika man justies kā daunei, tāpēc nelasīju. <br /><br />lūk, es, protams, nevarēju noturēties, un nokomentēju, ka arī priecātos saņemt šādus ziedojumus. pēc pāris minūtēm sekoja nākamais komentārs no kādas dāmas, kas teica tā: "Varbūt uzraksti no kādām valstīm var gribēt pastkarti pret ziedojumu 🤩👏🎉" un tikai emoji (un līga) mani pārliecināja, ka tā nav ironija. mans jautājums ir šāds - vai es esmu veca piepe, kam skauž, ka bērni brauc ceļojumos par ziedojumiem, kas sakļančīti FB vai tas ir pilnīgi ok un lai jau tie jaunie skrien? 40 min laikā to nošēŗojuši 11 lietotāji un ielaikojuši 20, turklāt kāds viņa draugs saka šādi: "personigi zinu sos dzekus un ideja laba atbalstu😉😉 labu info met cilveekiem un motivee". tagad es jūtos tā, ka cilvēkiem metu tikai sliktu info.urn:lj:klab.lv:atom1:es_esmu_dzhims:6132842020-02-05T10:08:002020-02-05T10:08:002020-02-05T08:11:08Z2020-02-05T08:11:08Zlasīju delfu rakstu par dzintaru, domāju, kā tas viss bija long time coming utt, bet tad pēkšņa atskārsme mani ķēra kā bulta - bankrots taču nozīmē, ka nebūs vairs pasaulē labāko higēnisko lūpeņuurn:lj:klab.lv:atom1:es_esmu_dzhims:6129402020-01-15T17:02:002020-01-15T17:02:002020-01-15T15:04:08Z2020-01-15T15:04:08Ztikko dzīvē sasniedzu jaunu līmeni: pēc tikšanās par rītdienas tikšanos, saņēmu epastu par citu tikšanos un gandrīz uzreiz arī ierosinājumu satikties pirms šīs tikšanās.urn:lj:klab.lv:atom1:es_esmu_dzhims:6125362019-12-13T10:02:002019-12-13T10:02:002019-12-13T08:04:09Z2019-12-13T08:04:09ZMan ir “sava” kafijas vieta un “savs džeks”, ar ko parunājos un reizēm viņš man kafiju dod par brīvu. Manuprāt, tas liecina par briedumu.urn:lj:klab.lv:atom1:es_esmu_dzhims:6122462019-11-07T16:34:002019-11-07T16:34:002019-11-07T14:47:32Z2019-11-07T14:47:32Zes šad un tad domāju par naudu un par jaunību. skaidrs, ka arī tagad straglojam un nemaz ne tik reti+parādi, bet pa lielam nav, par ko sūdzēties un man tas liekas interesanti. <br />es atceros, kā vēl pirms pāris gadiem vajadzēja izdomāt, vai tajā dienā ēdīšu vai nopirkšu mazo marļiku un patiesībā jau tas ilga gadus desmit. atceros, kad pirmo reizi uzzināju par asos, man bija tāda kolēģe ar vīru, bērnu un māju, bet vēl diezgan jauna, sakarīga un ar tetovējumiem, nu, un vispār hot. vārdu sakot, viņa mani iepazīstināja ar asos un es atceros, kā toreiz sapņoju, ka kādu dienu varēšu kaut ko pasūtīt un cik exciting tas būs. man liekas, ka man pat vēl varbūt ir ieraksts par sapņiem, ko piepildīšu, pārvācoties uz rīgu - tad es gremdējos pārdomās par to, kā, ienākot pirmajai naudai no mana max shady darbuka, nopirkšu gramu narkotiku un viskija pudeli un tusēšu savā ķengaraga pēdējās pieturas dzīvoklī ar paklāju uz sienas. tas tā arī nepiepildījās, jo bija relatīvi foršākas vietas, kur tusēt. pirmais lancome tonālais, ko nopirku par glastonberijā nopelnīto naudu un apmīļoju reizes desmit, turklāt man vispār nešķita, ka kādreiz būs vai varētu būt citādāk. es lielākoties jūtos kā cilvēks. tas ir, kad nemokos ar sirdsapziņu par to, ka mēneša beigās nav naudas tāpēc, ka sākumā bija 2x dienā jāsūta wolts, bet tas jau, kā teiktu vecāmamma, ir disciplīnas jautājums.