Es.

Thu, 13 Aug 2009 04:06:06 GMT

Visapkārt tik žogvāveres un grēkāži vien.

Wed, 20 Dec 2006 00:48:20 GMT

Un atkal es nevaru izpildīt visus pienākumus, ko esmu uzņēmies.

Atvainojos par atkāpi no sava parastā "es" ar šādām te bērnišķīgām izdarībām, bet man gribas sūdzēties.

Sūdzēties par birokrātiju, par darbu, par augstskolu, par zviedru valodas brīžiem neloģisko uzbūvi, par cilvēkiem, uz kuriem nevar paļauties, par Aneti ar visu viņas spītību, viltīgo smaidu uz velns viņu zina kādiem jauniem niķiem aiz ādas. Par Ziemassvētku tuvošanos un esošo materiālo līdzekļu sarukšanu. Par to, ka lai vai kā negribētos, daudz kas ir atkarīgs tieši no naudas daudzuma.

Tā. Un tagad varam runāt par pārpasaulīgām, nemateriālām vērtībām.
Tikai sāciet jūs.

"Han är rädd för att visa känslor..."

Wed, 31 May 2006 02:16:08 GMT

Tik tiešām, baidos.

Sun, 28 May 2006 01:55:22 GMT

Saullēkts šorīt izskatījās pēc ugunsgrēka un domas plivinājās bezmērķīgi kā tādas matēti pelēkas pelnu skrandas vējā.

Wed, 10 May 2006 22:40:49 GMT

Reizēm paliek auksti un reizēm, tikai reizēm, liekas, ka dzīvoju informācijas vakuumā. Tādā, brīvprātīgā. Nē, izvairīties no informācijas neizvairos, tā vienkārši... "neaizķeras".

Thu, 27 Apr 2006 20:44:32 GMT

Viss bija sajucis un pajucis uz visām četrām debess pusēm.

Tagad, dienās pēc pirmajiem īstajiem rīta saules stariem, ir iespējams sadzīt domas vienkopus un atšķetināt.

Kattunge

Tue, 29 Nov 2005 00:18:36 GMT

Viņa izdarīja to, ko es visu laiku klusībā vēleējos. Tagad Anetes un Linnes istabā ir par vienu kamolu vairāk.

Sun, 13 Nov 2005 22:30:32 GMT

Matadatas, slaidi pirksti un sprogaini mati ir hipnotisku lietu vēl-jo-hipnotiskāks savienojums.

Vardarbība.

Takfönster

Thu, 10 Nov 2005 22:07:14 GMT

Rudens-ziemas pārejas Saule caur jumtistabas logu. Dzelteni pelēka, dēgnu gaišumu sniedzoša gaisma.

Mon, 07 Nov 2005 00:13:52 GMT

Kalambūrs.

Fri, 17 Jun 2005 21:25:56 GMT

Un es tomēr atkal nenoticēju sev. Mēģināju noslēpt acīm redzamo. Tagad atkal no gala.

Wed, 04 May 2005 09:03:05 GMT

Apturēt mirkli. Ne tāpēc, ka bija tik labi, ka neko citu vairs nevar vēlēties. Ne tāpēc, ka bija tik slikti, ka turpināt vairs nespēju.

Tikai tādēļ, ka nebija skaidrs, ko jūtu un kādēļ. Vajadzēja apstāties, lai pa vienai, lēnām un izbaudot, izprastu sajūtas, kuras tobrīd plosījās. Izpētīt tās, izmērīt... Pilnīgi bezkaislīgi.

Sat, 09 Apr 2005 15:52:08 GMT

Viņas acīs klejoja maldugunis un matos dejoja miniatūri virpuļviesuļi.
Viņas pirksti rotaļājās ar maniem un viņas skatiens vijās tiem līdzi.

Es to visu vēroju it kā no malas, jo nesapratu, kāpēc.

Fri, 08 Apr 2005 15:08:17 GMT

Pastaiga lietus pārpildītā mežā. Pastaiga slapju un smagu skumju un nedabiska svaiguma ielenkumā. Palikušas divu veidu pēdas - manas un Anetes. Manas - smagu zābaku nospiedumi. Anetes - basu pēdu noglāstītas sūnas. Anete saka kaut ko, runā. Stāsta.

Debesis nav zilas un mežs nav zaļš. Visam trūkst krāsas, it kā lietus lāses būtu visu uzsūkušas sevī. It visas krāsas, trokšņus un manu nemieru. Miera pārpilnība visapkārt vedina uz domām par līdzsvaru pasaulē un atsvaru mieram.

Anete uzskatīja, ka man jāiesaistās sarunā. Ne tikai no malas jāpasaka pa vārdam.

Vārdi "Tas, ka Tu neiesaisties, Tevi nepadara labāku par citiem." lika paskatīties viņas virzienā.

Anete sēdēja slapjajās sūnās un raudzījās manī ar skatienu, kas neizteica itin neko.

"Ko nu?" viņa pajautāja bez izteiksmes balsī, piecēlās, nopurināja svārkus un savā pilnīgajā vienaldzībā, būdama gluži pašsaprotama bezkrāsu pasaules sastāvdaļa, devās atpakaļ pa manu pēdu nospiedumiem.

Thu, 07 Apr 2005 19:28:06 GMT

Ar sūnuzaļu krītiņu velkot debeszilus ūdenskrāsu riņķīšus ar trijiem stūriem var atklāt visas pasaules sakarības, bezjēdzības un trūkumus.

Tue, 05 Apr 2005 13:33:34 GMT

Apmaldīties domu biezokņos, pazust no sevis, visiem, neviena, pasaules un realitātes, sapīties pārdomu vijumos un palikt. Nebēgt. Apstāties un būt.

Wed, 16 Mar 2005 22:09:54 GMT

Šodienas krāsa bija sarkana.
Pamodos kvēlojoši sarkanu ideju pārpilns, pārdozēju sarkano, sarkanbrūno un sārto uz audekla, ieguvu pārspilgtināti sarkanu matukrāsu, no kuras gan (par laimi) drīz atvadīšos par labu tās tumšākajai māsai, un visbeidzot - neiztrūkstoši visu apslacīju ar savām asinīm iespiežot plaukstu tieši gaidošajās stikla lauskās.

Ceru, ka rītdiena būs balta.
Ar sniegu, tīru audeklu un mierīgām domām. Bez trauksmes. Ar ledu, saredzamu aukstumu un šķīsti baltu prieku.

Sun, 13 Mar 2005 15:57:24 GMT

Domāt par sevi, neaizmirstot par citiem.
Vai tomēr domāt par citiem, nepiemirstot sevi.

Fri, 11 Mar 2005 00:43:42 GMT

...
- Kā tu iekriti ūdenī? - jautāja Trusītis, slaucīdams I-ā ar Sivēna mutautiņu.
- Es neiekritu, - atbildēja I-ā.
- Bet kā tad ...
- Mani IELECINĀJA, - teica I-ā.
- Oo! - uztraucās Rū. - Tevi kāds pagrūda?
- Kāds mani Ielecināja. Es stāvēju upes malā un domāju - ja kaut jel viens no jums saprot, ko nozīmē domāt, un pēkšņi es jutu SKAĻU SALĒCIENU.
- O, I-ā! - visi nodvesās.
- Vai tu esi pārliecināts, ka tu vienkārši nepaslīdēji? - neticīgi jautāja Trusītis.
- Protams, ka paslīdēju. Ja tu stāvi uz slidena upes krasta un kāds tevi Skaļi Salecina, tev jāslīd vien ir. Kas cits man atlika.
...

Wed, 09 Mar 2005 02:50:44 GMT

Katru reizi rakstot jaunu ierakstu, es jūtos ļoti neērti. Tā, it kā iepriekšējam ierakstam atņemtu daļu no tā, kas tam bijis. Varbūt es to visu uztveru pārāk... Pārāk kaut kā. Varbūt es vienkārši nesaprotu. Bet varbūt, tikai varbūt man ir taisnība. Un varbūt, tikai varbūt, katrs ieraksts, kas paliek "iepriekšējais", "vecāks", tiek daļēji iznīcināts, tiek iznīcināts tas, kas piemita tam kā pēdējam, jaunākajam. Tiek atņemts tā zvaigžņu mirklis. Tikai varbūt...

Mon, 07 Mar 2005 22:44:13 GMT

Tā bija viņa - meitene ar nesamērīgi lielajām un pārāk gaiši zilajām acīm, tik lielām, ka tās likās mūžīgā baiļu izteiksmē sastingušas. Lai vai cik rāma bija viņas seja, likās, ka caur lielajām acīm ir iespējams redzēt viņas patiesās izjūtas - vien bailes, satraukumu, nemieru... Ziemas laikā viņa iedvesa man šausmas. Tik gaiši zilas acis, itin kā sasalušas. Aukstas un biedējošas.
Tā bija viņa, kas sēdēja apsnigušās ielas malā blakus milzīgai sniega kupenai un āva nost tumši brūnas siksniņkurpes. Viņa kādu brīdi raudzījās man acīs un tad aizgāja, atstājot basu pēdu nospiedumus uz sniegotās ielas un ledainu trauksmi manās domās.

Thu, 03 Mar 2005 23:09:54 GMT

Saņemt kārtējo nepelnīto, bet tomēr vajadzīgo pļauku, saldi iesmilkstēties un pasmaidīt. Un pēc ilga laika atkal nolikt abas kājas pie zemes un saprast, ka nevajag, nevajag mēģināt pacelties spārnos, pat ja tie ir tikai vārīgi domu spārni, vēl ne. Sakost zobus un pa vienai pūkai, pa spalvai, pa domai un nodomam izplūkāt savus spārnus. Ataugs, ātri vien, pat nedaudz par ātru. Pa nelielām daļiņām, sīki un smalki... Kājas pie zemes. Abas.

Thu, 24 Feb 2005 20:06:42 GMT

Reizēm pat ar manu gribasspēku vien ir par maz.

Sat, 19 Feb 2005 15:02:48 GMT

Nosalušām rokām atspiesties pret apledojušu ķieģeļu sienu un domāt, kāpēc. Kāpēc ir ziema, kāpēc rokas ir nosalušas un kāpēc, kāpēc šobrīd ir tik ļoti nevajadzīgi labi. Pārtraukt neauglīgās un bēzjēdzīgās pārdomas, atraut rokas no ķieģeļu sienas un saprast, ka rokas nav nemaz tik nosalušas, jo uz sienas - divi plaukstu nospiedumi, no kuriem uz leju kā asaras rit nu jau nokusušais plānais ledus slānis. Tas nav ūdens, tas ir šķidrs ledus. Doties prom. Atrodoties drošā attālumā no raudošās ķieģeļu sienas saprast, ka ledus nebija vainīgs.

Isblommer

Tue, 15 Feb 2005 08:47:01 GMT

Šorīt pirmo reizi savā dzīvē ieraudzīju leduspuķes.
Sajutos dīvaini.
Tā kā vainīgs.