Man šodien ir štuks.

Es šodien sākšu veidot savu labo darbu sarakstu. Tā būs tāda kā zīmēšanas maziem labiem darbiem, kurus esmu paveicis, nesaņemot un visdziļākajā zemaziņā i nemaz nekārojot iegūt nebūt kādu atlīdzību (materiālu, nemateriālu? whatever! Neskaitās un viss)
Kapēc es to daru? Tas ir divu iemslu dēļ:
Man šķiet es darīšu sevi labāku un uzmetot aci savam sarksiņam es redzēšu cik sen un kā es pēdējo reizi ar savu dzīvi esmu kādam radījis ja negluži laimi, prieku, tad varbūt daļu no tā vai arī kaut nedaudz esmu licis cilvēkam justies labāk. Turpretī ja, es pamnīšu ilgu laiku nekas labs izdarīts, tad tas man tikai būs stimuls izdarīt ko tādu - foršu. Nu, ka tu pēc tam saproti, ka dzīve tomēr ir skaista.

Un tā tad šodien es izdarīju
1)Atobusā konduktorei no savas augstās sēžamvietas nokrita saišķīts ar krustvārdu mīklām. A, es paņēmu un salasīju. Un viņa pēc tam kļuva laipna kā maija saulīte. Sīkums, bet patīkami.
2)Es šodien arī aizbraucu draugam līdzi uz "Alfu" nopirkt basketbola bumbu, lai arī tikko biju atpēries no turienes un bija pamatīgs besis, bet neskatoties uz to, zinot, ka draudziņam dzīve pēdējā laikā vientuļa, aizbraucu, parunājos un atbraucu. Bija ok!
3)Vēl es kopmītņu kolēģi iepriecināju ar Mītvas aliņu. Šie bija dikti priecīgi. Tas man neprasīja daudz un pilnīgi noteikti, neiegūšu neko ne materiālu, ne garīgu atpakaļ, jo viņa nebūs tāda iespēja man atlīdzināt (he :)), jo no rītdienas es pazūdu uz kādu nenoteiktu laiku no viņa acīm.

Es gribēju vēl daudzas lietas darīt, bet biju pārāk aizņemts ar laiku sev. Egoists.