LiveJournal for naiky_112.
|
Sunday, August 13th, 2006 |
|
||||||
Esmu gatavs. Ļauties tev un atkal mirklim. Mirklis - man šim gadam svēts. Sajūtot tevi. Pacilātais dvēseliskums mirst. Sapņi par tevi un mani irst. Gaidot rindā, stāvēt savā vietā? Nu nē paldies. Esmu tas kurš stums un grūs, Lai tik atrāk uz priekšu. Esmu jauns un specīgs, Bet tavām rokām nogalināt mani ir tik nieks... Saudzē mani un neļaujies. Cik tik vari pretī sparojies. Ja neko nejūti - tad esmu beidzot laimīgs, Bet ja jūti, tad ļauj man ellē iet. Negribu es vairs neko sasniegt. Negribu uz priekšu nedz iet, nedz skriet. Gribu rāpot. Rāpot pie tevis uz ceļiem. Savu galvu uz giljotīnas likt. Lai tavs vards laiž virvi vaļā un mana galva krīt. Asmens truls un neass galinās mūžam. Bet man tevi tik un tā neaizmirst nekad. Tad lai notiek viss kam jānotiek. Savu galvu tev pie manas sird jāliek nebūs nekad. Neuztraucies - tik saki kā ir un ļauj man lidot. Ļauj man lidot prom vai pie Viņa. Jo Viņam, tā pat kā visiem mums - malku vajag... Lūk mana būtība. Lūk mans liktens - mana sūtība. Par malku kļūt, Vai ļaut trulam asmenim mūžam manu dzīvību arā sūkt. Un pats trakākais - izvēle nav manās rokās.. . Tā ir tavās domās, tavās jūtās - tavās rokās. Lai mans liktens tavā priekšā lokās. |
||||||
|
Saturday, August 12th, 2006 |
|
||||||
Mirklis Joprojām skats ir tīrs, joprojam spīts. Joprojām tagadējais nīsts. Joprojām dziļais melos tīts. Bet tāds ir katrs jaunais rīts, Kad vecais tiek ar kājām mīts. Tā tam būs būt. Līdz kamēr mirklis beigsies, Un kāds jau atkal tālāk steigsies... Noteikumi Laiks, kas aizskrien nemanāmiem soļiem, Pasaule, kas balstas uz diviem vaļiem, Doma, kas spēj mainīt visu Un matērija, kas rada risku. Pasaule ir vienmēr un visur, Tieši tāpat, kā laiks, Lai spētu rasties doma, Kura materializēsies un mainīs... .......................................T Tādi ir šīs spēles noteikumi... Lai paliek mūžībai Mirklis no vakara mūžībā. Rītdienas rutīnā, Pāries sūtībā, Nav mirklis un atmiņas dievībā. Te ir tik viņa vienīgā. Viņa no šī brīža vienīgā. Manā rītdienas būtībā, Lai viņa aiziet sūtībā. Nav viņa un atmiņas dievībā. Bij’ tik vienvakara mirklis mūžībā... |
||||||
|
Friday, August 11th, 2006 |
|
||||||
Sveiki! Beidzot esmu ticis pie savas interneta žurnāla. Bet.. . Man diemžēl nav ko te rakstīt. Pagaidām. (Tikko piezvanīja pie durvīm. Es atveru durvis. Kaut kāda paveca, krievu tautības sieviete man prasa vai mēs likšot dzīvoklī sev plastmasas logus. Es saku, ka nē - neliksim. Viņa man netic un saka, ka arī grib plastmasas logus. Man nācās viņai vairākas minūtes skaidrot līdz kamēr VIŅA, nevis es, aizcirta mana dzīvokļa durvis un neizpratnē aizgāja.) Bet neuztraucieties dārgā tauta - tiklīdz, kā man būs ko teikt - es pateikšu. |
||||||
|