Nejau Ieva Ādamu pēc cepures noskatīja. [entries|friends|calendar]
Jankums

[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

[24 Sep 2017|01:58pm]

artis
https://info.publicintelligence.net/AWG-RussianNewWarfareHandbook.pdf
post comment

[24 Sep 2017|01:02pm]

artis
https://twitter.com/matthewstoller/status/908828025273364480
post comment

Pedreira dos Húngaros [23 Sep 2017|09:13pm]

artis
https://www.youtube.com/watch?v=xNo3tYE8Jrs
post comment

Ancient Human Genomes...Present-Day Europeans - Johannes Krause [20 Sep 2017|03:00pm]

artis
https://www.youtube.com/watch?v=Dk65TbJRN_A
1 comment|post comment

Ticēt rītdienai [20 Sep 2017|03:35pm]

x_f

Pirmdienvakar ar pīplcilvēkiem aizgājām uz kino, tā notiek regulāri – reizi gadā. Pēc nelielas deķīša paraustīšanas katram uz savu pusi, jo [info]murxxe gribēja pifpaf un negribēja morālās ciešanas, es, savukārt, negribēju šausmeni, bet pārējiem laikam viss derēja, vienojāmies par "Septiņu māsu noslēpumu" ("What Happened to Monday").

Tā ir par nākotni (2073. g.), kur pasaulē trūkst resursu, līdz ar to ģimenē drīkst būt tikai viens bērns, bet viņas ir septiņas, tāpēc filmas gaitā daudziem būs jāmirst.

Pēc tam pārējiem pajautāju, vai vispār ir kāda filma par nākotni, kas ir laba. Tāda, kur viss nebūtu nolaists līdz kliņķim, nebūtu katru dienu jācieš, jābaidās, jācīnās, jāģērbjas skrandās, jādzīvo graustos un tā. Kur nākotne būtu labāka.

Kopijs varēja nosaukt tikai "Piekto elementu" (23. gs.), kam apmēram varu piekrist, cik nu atceros. Vēl iedomājos "Atpakaļ nākotnē II" (2015. g.), kas gan šobrīd vairs nav nākotne, taču tur nebija bēdīgu dzīves apstākļu, bija šis tas uzlabots. Bet vēl?

9 comments|post comment

Eiropas planetārās zinātnes kongress [18 Sep 2017|11:36am]

x_f

Šonedēļ līdz pat piektdienai Rīgā notiek astronomisks kongress par daudz un dažādām planetārām tēmām – "vērienīgākais planetārās zinātnes notikums Baltijas un Centrāleiropas reģionā". Biļešu cenas uz to arī ir diezgan elitāras, turklāt tad būtu jāņem vēl viens atvaļinājums, taču dažas prezentācijas ir skatāmas tiešraidē LMT Straumē. Žēl, ka nav visas 1000, viņiem laikam ir kas slēpjams. Noteikti, ka pierādījumi par Nibiru, Vulkānu un Antizemi.

September 18
09.00 Opening ceremony & “Paolo Farinella” Prize lecture 2017
11.00 Formation and Dynamical Evolution of Planetary Systems
14.00 Ceres and Vesta – 10th anniversary of Dawn Special Session
September 19
09.00 In-Space Resource Utilization: Opportunities and Scientific Constraints
11.00 Interplanetary nanosatellites, CubeSats/SmallSats
14.00 Juno at Jupiter and Supporting Earth-Based Observations
16.00 Mercury Science and Observation
September 20
09.00 Mars Interior and Surface
11.00 What do we know and what don’t we know following the cessation of the operational phase of the Rosetta mission
14.00 KBOs and Centaurs
September 21
09.00 Outer planets systems and Pluto
19.15 Public event
September 22
09.00 Planetary Rings
11.00 Lunar Science and Exploration
14.00 Astrobiology
16.00 Site selections for lunar outposts and permanent bases
post comment

Neviens normāls [17 Sep 2017|10:10pm]

x_f

Lai brīvdienas būtu brīvdienas, pamēģināju noslēpt visus pulksteņus mājās, izslēgt modinātāju un dzīvot pēc izjūtām, tomēr tas nemaz nav iespējams, jo pulksteņi mūsdienās rēgojas no visādām vietām. Telefonā to, piemēram, nemaz nevar paslēpt, bet, nu, telefonu var arī nemaz nelietot. Piektdien aizgāju gulēt ap deviņiem, pamodos septiņos, sestdien aizmigu ap pusnakti, pamodos astoņos. Un kā lai te vienkārši brīvdienas?

Visādas idejas mēģināju norakt dārzā, kas gan neko sekmīgi neizdevās. Esmu ietrenējies iziet cauri tām piecām stadijām – no nolieguma līdz pieņemšanai – ātrā tempā, tagad varu to izdarīt pāris reizes dienas laikā. Jēgas nekādas, bet sestdien vismaz nolīdzināju zemi ap ābeli, izravēju etiķkokus un dažus pārstādīju tālu prom, izravēju divus celmus un izraustīju daļu aveņu, lai tās pārstādītu nomaļākā vietā, tas viss sāk izskatīties brīvāks, beigās varēs skriet un diet.

Vakar bija StarParty #18 par Cassini un Saturnu. Vispār bija interesanti, uzzināju par tādu triecienspektrogrāfiju, ko veic ar ātrumu 6000 km/h. Pie šāda ātruma gan molekulas sadalās un daļiņu sastāvu var noteikti tikai daļēji, bet var.

Šorīt uzvārīju ābolu ievārījumu, taču tā arī nepagaršoju, es to darīju smaržas dēļ. Vēlāk iestādīju izraustītās avenes un novācu pirmās cidonijas, lai aizvestu tās māsīcai, viņa pasūtīja. Izrādījās, ka viņas nav mājās. Laiks labs, aizmīšos vismaz līdz Raganai, desmit kilometri. Pēc tam līdz Sējai, knapi astoņi, sīkums. Tur zīme, ka līdz Saulkrastiem tikai 17 kilometri, tik daudz es šodien vēl mierīgi varu.

Klusā daba ar hipsteriem un jūru

Saulkrastos gan sāka gribēties kaut ko ēdamu, bet līdzi tikai auzu cepums, puse mazā amerikāņu pīrāga un trīs saldi prjaņiki, jo "es taču nekur tālu nebraukšu". Cidonijas ir vesels maišelis, taču tā ir kā zelta rūda – tā jau forši, bet izmantot nevar. Pasēdējis pludmalē, sapratu, ka viss tas gabals tagad jābrauc arī atpakaļ, turklāt, izbraucot no Saulkrastiem, sāka līt lietus. Nomaļiem ceļiem vismaz ir priekšrocība, ka var dziedāt līdzi seniem Massive Attack, Garbage un Gustavo ar "jāapgūst kas neapgūts, lai kļūst par lejām, kalniem", citādi ir pārāk daudz laika un sāk sāpēt galva. Tomēr 30 km no mājām samirkt pie kādiem 13° nav sapnis.

post comment

Vasili Mitrokhin walks in a bar... [16 Sep 2017|06:33pm]

artis
https://www.ynetnews.com/articles/0,7340,L-4869986,00.html
1 comment|post comment

TIL [what an awful name for a site though, Politi-co. really?] [16 Sep 2017|01:10pm]

artis
“Every leaf and every grass blade on earth makes more and more sugars as CO2 levels keep rising,” Loladze said. “We are witnessing the greatest injection of carbohydrates into the biosphere in human history―[an] injection that dilutes other nutrients in our food supply.”

"In agricultural research, it’s been understood for some time that many of our most important foods have been getting less nutritious. Measurements of fruits and vegetables show that their minerals, vitamin and protein content has measurably dropped over the past 50 to 70 years. Researchers have generally assumed the reason is fairly straightforward: We’ve been breeding and choosing crops for higher yields, rather than nutrition, and higher-yielding crops—whether broccoli, tomatoes, or wheat—tend to be less nutrient-packed.

In 2004, a landmark study of fruits and vegetables found that everything from protein to calcium, iron and vitamin C had declined significantly across most garden crops since 1950. The researchers concluded this could mostly be explained by the varieties we were choosing to grow.

Loladze and a handful of other scientists have come to suspect that’s not the whole story and that the atmosphere itself may be changing the food we eat."

http://www.politico.com/agenda/story/2017/09/13/food-nutrients-carbon-dioxide-000511?lo=ap_a1
3 comments|post comment

[14 Sep 2017|12:22am]

artis
When I asked Peskov what Putin meant by RT’s mission to “break the monopoly of Anglo-Saxon global information streams,” he went into something of a dissertation, speaking in English with obvious relish and little room for interjections. “The whole trend of global media was set by Anglo-Saxons,” he began. “It’s like the first conveyor belt. It was created by Mr. Ford in the United States.” (It wasn’t, but Ford was the first major manufacturer to use the technology on a grand scale.) But now, he went on, “the conveyor line is not only working in G.M., in Ford — it’s also working in Citroën, in Renault, in Mercedes-Benz, in Toyota, everywhere in the world.”

Something like the dissemination of Ford’s conveyor belt, he said, was now happening in media; the sort of global news networks the West built were being replicated by Russia, to great effect. What was making “the whole story successful,” he said, “is a tectonic change of the global system that all of a sudden started to develop 10 years ago.”

The transformation and acceleration of information technology, Peskov said, had unmoored the global economy from real value. Perception alone could move markets or crash them. “We’ve never seen bubbles like we’ve seen in the greatest economy in the world, the United States,” he said. The same free flow of information had produced “a new clash of interests,” and so began “an informational disaster — an informational war.”

Peskov argued that this was not an information war of Russia’s choosing; it was a “counteraction.” He brought up the “color revolutions” throughout Eastern Europe and Central Asia, which led to the ousters of Russian-friendly governments in Ukraine, Georgia and Kyrgyzstan in the mid-2000s. Russia blamed American nongovernmental organizations for fomenting the upheavals. But now, Peskov argued, all you might need to shake up the geopolitical order was a Twitter account. “Now you can reach hundreds of millions in a minute,” he said.

By way of example, he pointed to “this girl, from show business, Kim Kardashian.” Kardashian is among the most popular people in all of social media, with 55 million Twitter followers, nearly 18 million more than President Trump. “Let’s imagine that one day she says, ‘My supporters — do this,’ ” Peskov said. “This will be a signal that will be accepted by millions and millions of people. And she’s got no intelligence, no interior ministry, no defense ministry, no K.G.B.” This, he said, was the new reality: the global proliferation of the kinds of reach and influence that were once reserved for the great powers and, more recently, great media conglomerates. Even Peskov sounded slightly amazed considering the possibilities. “The new reality creates a perfect opportunity for mass disturbances,” he said, “or for initiating mass support or mass disapproval.

https://mobile.nytimes.com/2017/09/13/magazine/rt-sputnik-and-russias-new-theory-of-war.html?_r=0&referer=https://news.ycombinator.com/
post comment

T+15d: Jaudīgā Nevada [12 Sep 2017|11:36pm]

x_f

Agri no rīta ap septiņiem pametām Lasvegasu un Sienna Suits apartamentus. Pirms tam vēl nopeldējos, protams. Te bija tīri jauki, taču karsti gan.



Pirmais apskates objekts ir Hūvera dambis, līdz tam nav tālu jābrauc. Hmm, izskatās kaut kur redzēts. :) Tā vienā malā ir Nevada, bet otrā – Arizona. Dambis nav tik liels (plats), kā biju iztēlojies, taču ir milzīgs tik un tā. Tas ir ļoti augsts (dziļš). Varena būve. Ūdens, kas iespiests starp klintīm, kādā pavasarī ir bijis daudz augstāk, tādēļ klintis ir divās krāsās – apakšējā daļa gaiša, augšējā tumša. Pār dambi var braukt ar mašīnu, taču to nedara daudzi, droši vien tādēļ, ka tas ir jādara lēni, turklāt vēl jāapstājas pie apsargiem, turklāt tepat blakus pirms dažiem gadiem tika pabeigts tilts tieši šādam mērķim.

Te ir divi pulksteņi, katrs rāda sava štata laiku, kas šobrīd gan ir vienāds. Varbūt tam ir nozīme, kad pāriet uz ziemas un vasaras laiku, nezinu. Atceros, ko pirms laba laika ieteica izdarīt amerikāņu pāris, kad bijām Mt. Wilson observatorijā pie Losandželosas. Te ir kāds triks ar ūdeni – stāvot pie dambja malas, jālej ūdens lejup. Un viss. Pastāvīgā vēja dēļ ūdens nekrīt zemē, kā tas ir ierasts visas dzīves laikā, bet gan ceļas augšup. Tas tiešām darbojas! Hahā, antigravitācija! Izskatās fantastiski. Uz paša dambja kā jau daudz kur ASV, ir pieejams dzeramais ūdens, tā ka testēšana notiek diezgan ilgi. :)

Un tad mēs atnācām atpakaļ uz Nevadu un atgriezāmies Arizonā pār jauno tiltu ar auto. No tā gan neko daudz no dambja nevar redzēt, tiltam ir augstas malas un, protams, arī ātrums kā jau uz šosejas. Uz tilta var tikt arī, ejot kājām, tam ir celiņš. To ir vērts izdarīt, no turienes gan visa ainava ir labi apskatāma.

Jo dziļāk Arizonā, jo zaļāks un vairāk dabas. Pēc Kalifornijas un Nevadas sausajām un brūnajām ainavām tas ir tik patīkami! Te ir zaļas pļavas, priežu sili, ceļmalās pat dažas peļķes. Cik sen nebiju redzējis peļķes! Pajokojam, ka, ja tālumā nebūtu kalnu (tie vienmēr kaut kur ir redzami), tad sajūtas būtu nu gluži kā mājās, ceļš caur mežu un pļavām. Vien ceļam pa vidu sadalošā josla ir dzeltena, ne balta, taču var pieņemt, ka te notiek remontdarbi un ticamības moments ir klāt. Šeit vienkārši ir augstāks, tāpēc mazliet vēsāks un zemei tiek krietni vairāk mitruma, līdz ar to arī daba var uzplaukt.

Šodien arī turpinām braukt pa vēsturisko Route 66 ceļu, kur tas vēl saglabājies. Tas ved caur mazām pilsētiņām, kas reiz, kad šī šoseja vēl pastāvēja, piedzīvojušas krietni labākus laikus. Vienā no tām piestājām. Tā šķiet dekoratīva, ir jau smuki, taču labi var redzēt, ka tas viss ir tūristiem un diezgan mākslīgs – gan vecie auto, gan visi "Route 66" uzraksti, karodziņi un vecs benzīntanka sūknis. Mazliet pagājos pa ciematu, mājas šķiet tādas pamestas, sētas ir veselas, mājas it kā arī, taču vairāki pagalmi ir diezgan aizauguši un neizskatās apdzīvoti. Tajos ir pat dažādas mantas, taču cilvēku nav, logi ciet un izskatās neapdzīvoti.




Tālāk būs bedre – mēs dodamies uz meteora krāteri! Starp citu, tas atrodas privātīpašumā. Varētu domāt, ka kas tik ievērojams varētu būt nacionalizēts, taču nekā. Pats krāteris ir smuks, tas ir apaļš, ļoti labi saglabājies un tīri labi apskatāms. Tas gan šķiet samērā neliels, lai arī ir vairāk kā kilometru diametrā un 170 metrus dziļš, taču to nejūt, tuvumā nav nekā, ar ko salīdzināt. Uz tā malas ir mājas izmēra klints bluķis, tas šķiet mazs. Tā dibenā ir novietota astronauta figūra, tā šķiet niecīga. Tomēr kilometru un 170 metrus sajust neizdodas. Mums laikam bija paredzēta pastaiga pa tā malu, taču tuvojošā negaisa dēļ tas nenotiek. Lejā gan neviens nevar tikt. No turienes tik labi varētu apjaust krātera patiesos izmērus. Lejā, kur ir astronauta figūra, NASA rīkoja astronautu mācības pirms došanās uz Mēnesi, tur bija Mēnesim vislīdzīgākie apstākļi.

Pie krātera ir apmeklētāju centrs ar informāciju par šo un citiem krāteriem, meteorītiem un līdzīgiem notikumiem. Tajā pašā centrā ir milzīgs metāla klucis, kas ir lielākais gabals, kas atlicis no 50 metru lielā meteorīta. Kārlis mums parādīja un iedeva pataustīt arī gabaliņu no šī paša meteorīta, kas ir viņa īpašumā. Tas ir neliels, taču smags, jo dzelzs. Prombraucot vēl tālumā redzam pasaules pirmā meteorītu muzeja drupas, taču tur klāt nevar tikt, arī privātīpašums un mēģināt pat nevajag, jo te par to varot konfiscēt mašīnu. Kārlis jau visu izpētījis un noskaidrojis, jo šis ir viņa lauciņš – viņam pieder Mazais meteorītu muzejs Rīgā un pats ir liels šīs tēmas entuziasts.

Uz brīdi apmeklējam mazu spoku pilsētiņu, un ar to arī dienu varam pamazām beigt – jādodas uz Flagstafu, kur motelis. Jau iepriekš mazliet uzlija un debesis bija draudīgi tumšas (kā jau minēju – jutāmies kā mājās). Daumants kā jau ekstrēmo laikapstākļu fanāts aizsteidzās visiem pa priekšu uz Flagstafas pusi, kur pa radio brīdina uzmanīties, ka tur kaut kur var būt flash floods.

Un tad uz šosejas vēl pirms Flagstafas sākas tāds gāziens, ka vispār neko nevar redzēt. Mašīnas turpina lēni braukt pa šoseju ar ieslēgtām avārijas gaismām, taču es izmantoju pirmo iespējamo izeju, lai to pamestu un tiktu drošākā vietā, tas nebija forši. Šī izeja tāpat ieved pilsētā, taču vēl labu gabalu jāpabrauc pa ielu, kur nav satiksmes, tāpēc drīkst arī lēni čunčināt. Vismaz var kaut ko no pilsētas redzēt, izskatās jauka vieta.

Vakars ir auksts, pēc lietus atlikuši vairs tikai kādi +15°C, nupat pie krātera vēl bija karstums un slapjš krekliņš. Ap deviņiem ar Gļebu un Daumantu aizstaigājām ekskursijā līdz veikalam. Flagstafa liekas ļoti jauka, lai arī ir pavisam tumšs un daudz no tās neredzam, tā rada tādas lielas mazpilsētas iespaidu. Šāds vakars, lai arī auksts, man patika - pastaiga, pilsēta, parunāšanās par neko un joki ar šitiem diviem, rāmi un mierīgi.

Šodien 190 jūdzes.

3 comments|post comment

Šalc zaļais [12 Sep 2017|08:22pm]

x_f

Nekas tā neaizdzen liekās domas kā smagumu cilāšana rāmā vakarā. Grava ir pilna ar miglu, kas mācas virsū, vēja nav nemaz un mazliet līst lietus – tieši tik, lai slapjš nekļūtu, tomēr sajustu un sadzirdētu, ka krīt virsū un garām. Turpināju sakopt dārzu, ravējot ārā kaimiņu sastādītos šīferus.

Pagājušajās brīvdienās jau šo to parakņāju, taču dienasgaismā likās tik traki daudz darāmā, ka atmetu ar roku līdz lielākai iedvesmai. Turpretī šovakar jau mazliet krēsloja, tāpēc pieķēros vienam stūrim un ar to arī tiku galā. Vienīgi ir problēma, ka tur laikam ir apglabāti arī kaut kādi betona bloki vai kas tāds. Vēl nemēģināju tos atrakt, taču tie iet vismaz 15-20 cm dziļumā. Kāpēc, kāpēc, kāpēc? Brīvdienās, savukārt, izravēju uz jumta klājamās papes gabalus, kas pirms daudziem gadiem tika ieklāti dobju ejās, lai neaizaug. Ilgi mocījos un rupji domāju par to, kurš to darīja – atjautīgi, taču stulbi, jo pape jau daļēji sadalījusies, nezāles tāpat izaugušas cauri, apakšā pilns ar kailgliemežiem un simtkājiem, un es to tomēr izdarīju, tāpēc lai nu paliek.

Pie dārza juridiski tiku tikai dažas dienas pirms aizbraukšanas, tāpēc tad paspēju tikai nopļaut, lai nepievērstu pašvaldības uzmanību. Dienu pēc atgriešanās izdarīju to vēlreiz. Tagad jāsāk kaut ko ar to darīt. Zinu, ka negribu to kā sakņu dārzu, drīzāk kā plašu mauriņu ar dažiem augļu kokiem un vairākiem ogu krūmiem. Bet kā tieši, vēl man nav skaidrs. Gribu savu pļaviņu un saviesīgu laukumiņu.

Tur ir jālīdzina zeme, pašlaik ir četri pauguriņi un dažas zemienes, un tas laikam nebūs roku darbs pa brīvdienām. Un daļu gribu pirms tam arī safrēzēt, jo pirms gada bija atnākušas cūkas un to uzraka pēc savas gaumes, tāpat arī senie kurmju rakumi. Ko darīt ar avenēm, nevaru izlemt – tās pašlaik ir divās vietās – viena ir uz pauguriņa, ko jānolīdzina, taču saulainākā vietā, otra ir nostāk, toties nevienu netraucētu. Pārstādīt, nolīdzināt, pārstādīt atpakaļ? Kaut kā nešķiet pareizi. Pavasarī, kad vēl nekas nebija zināms un no dārza viss savējais bija jāaizvāc, avenes jau tika pamatīgi paretinātas – gan māsīcai aizvedu daļu, gan kaimiņi pārstādīja pie sevis, lai neiet zudībā. Tāpat arī daļu cidoniju aizvedu māsīcai, taču to man netrūks, joprojām ir daudz un jau dzeltenojas. Zemenes arī ir, tās nāksies aprakt – izrakt pa ziemu un iestādīt pavasarī citur diemžēl nevar. Turklāt tās īsti neietilpst manos iedomātajos plānos, kaut kā muļķīgi, tās taču ir zemenes, kurš gan negrib zemenes, zemenes visiem patīk.

Man ir vismaz trīs, varbūt četras ābeles – neliela antonovka, sīpoliņš, veca dzidrā ābele un vēl kāda. Ir arī no tīņa gadiem izaudzis lepns bērzs, kas varbūt ir mans, varbūt ne, taču tas jebkurā gadījumā paliks, un man patīk. Neskaidrs tādēļ, ka robeža ar otru kaimiņu vēl nav precīzi zināma.
Ir daži upeņu krūmi, tos gan gribu vēl, vairāki jāņogu krūmi un daži ērkšķogu krūmi. Ir plūmes, ko noteikti būs jāapzāģē vai jānozāģē, jo vecas. Un ir bumbiere. Turklāt tai šogad IR bumbieri. Daudz, tik saldi un lieli! Divas, trīs reizes lielāki kā visus citus gadus! Visus iepriekšējos gadus augļi bija vai nu maziņi, vai tāpat sapuva kokā, bumbierei bija kaut kāda slimība, taču vairs ne šogad, kad tā ir mana, heh. :)

Puķu gan tikpat kā nav, tās būs vajadzīgas. Kaut kur, kaut kā un kādas? Ķirsi gribu! Bet kur to likt? Un piparmētras! Un dilles! Kā to visu sabīdīt? Vai cūkas vēl nāks? Vai vecie kaimiņi vairs nenāks? Žogu likt visam apkārt gan man negribas, tas uzreiz šķiet tik brutāli, es labāk kādu dzīvžodziņu simboliski. Bet tāpat nav skaidrs, no kura gala sākt, ko vajag tagad, ko jāatstāj uz pavasari. Vai zālājs būs jāsēj, vai tas pats saaugs kā tagad – vairāk zāles, mazāk zālāja? Kur likt ugunskura vietu, tur tālāk, te tuvāk? Siltumnīcu atstāt vai nojaukt? Vai tiešām to izmantošu? Radi tos jau tāpat katru sezonu dod kastēm, tomēr savs tomāts ir ar citu garšu. Tas ir savs! Stādīts, laistīts, lolots, mīlēts, plūkts.

10 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]