erebus

02:41 pm: Par mīlestību.
Tas ir tik dīvaini, ka vairāmies ņemt šo vārdu mutē. - Ko nu par visiem - jūs jau paši par sevi zināsiet. Taču domāju, ka es nebūt neesmu izņēmums un daudzi ar nožēlu atzīs, ka par sevi var teikt līdzīgi; arī, ja sabiedrībā cenšas radīt citādu iespaidu.

Protams, es ne par to vispārējo, bet par to, ko mēs jūtam pret savām otrām pusēm. Manā gadījumā tas ir vīrietis. Un tas arī ir vienīgais vienkāršais formulējums visā stāstā. Ticu es vai neticu Mīlestībai - tas nav galvenais. Jo gan jau, ka vārdos to tik un nenodefinēsi. Ja daudz, tad var vien pateikt - ir "tā sajūta" vai nav.

Un te nu es gribētu teikt, ka ir! Nu - es par sevi, protams! Tomēr neesmu droša - ir vai nav! Un es baidos, ka šo nespēju droši pacelt karogu "Es Tevi mīlu!" rada nepārliecinātība par to, vai otra puse jūt kaut daļu no tā, kas pienāktos, lai neizklausītos pēc muļķes ar saviem jūtu apliecinājumiem. Zinu - daudzi bļaus, ka "īsta mīlestība nevaicā, ko saņems pretī" utt... - Muļķības! - Un neba jau naudā mēs te rēķinām to "atdevi"!

Arvienvārdsakot - man ļoti pietrūkst emociju, jūtu, pieskārienu - siltuma attiecībās! Un nevajag mani, nelaimīgo, nožēlot! - Esmu gana cieta, šādas atklāsmes uznāk reti - kaut kad ikdienas steigas miera brīžos... un varu galvu likt ķīlā, ka daudziem ir tāpat! Bet daudziem, droši vien, ir savādāk... Un tad es domāju - ak vai, vai tiešām man mūžu šādi nodzīvot? - Līdzās, kā diviem labiem paziņām, labi - draugiem! Jebšu tiešām šī čubināšanās un ucināšanās un citāda tāda ņemšanās ir tikai grāmatās eksistējošas skanīgu vārdu virknes? Un ir absolūti nesaprātīgi prasīt no vīrieša maiguma izpausmes, rūpes, pleca sajūtu?!?! - Reizēm ir tik sasodīti auksti un vientuļi tur augšā uz savas azbesta klints kā lauvenei nolūkoties uz savu impēriju! Reizēm tik ļoti gribas justies vājai, apčubinātai, mīlētai! - Nevar būt, ka nekā no tā visa nav! Tātad jautājums ir - vai man to nemāk sniegt, jebšu es neprotu saņemt?