Eos

Kanādas profesors pierādīja, ka studentu IQ universitātēs ir samazinājies par 17 punktiem

Mon, 20 Apr 2026 18:00:58 GMT

https://www.youtube.com/watch?v=PtgQCl2bCrE

https://www.scienceopen.com/hosted-document?doi=10.14293/S2199-1006.1.SOR.2024.0002.v1

Turklāt agrāk studenti universitātē mācījās 2–3 stundas mājās uz katru stundu lekcijās, tagad šis skaitlis ir drīzāk 1 stunda mājās uz katru lekcijas stundu.

Tas nozīmē, ka profesori, kas sāka mācīt 90. un 2000. gados, jūtas tā, it kā viņiem viss būtu jāatvieglo, jo
ielikt 7 vai 8 cilvēkam ar 90 IQ, kas ir zem vidējā, prasa nopietnu pārbaudes darbu atvieglošanu.

Profesora pētījums tika izņemts no zinātniska žurnāla tikai tāpēc, ka portālā X nīdēji teica, ka tas ir diskriminācija pret cilvēkiem ar invaliditāti. Par laimi, viņš to varēja publicēt citā augsti novērtētā žurnālā.

Problēma studentu vidū ir daudz īsāks uzmanības noturības laiks, mazākas vispārīgas zināšanas par dzīvi, un tāpēc
profesoriem jāpavada ilgas stundas, atkārtojot vidusskolas mācību saturu, pirms viņi var sasniegt faktisko bakalaura līmeni.

Šis viss ir pilnībā saistīts ar viedtālruņiem, atkarību no īsa satura, "doom scrolling" un lasītprasmes samazināšanos jauno studentu vidū.

Universitātes nevis ceļ trauksmi, bet ik pēc 2-3 gadiem visu atvieglo. (Tā esot Kanādā un ASV, par Latviju nav datu).

Video redzamais profesors saka, ka mūsdienās tiek uzskatīts, ka cilvēkam ar 70 IQ vajadzētu būt iespējai iegūt grādu, jo tāds ir valsts valdības viedoklis. Pirms 20 gadiem daudzās jomās tas nebūtu bijis iespējams iegaumēšanas un darba atmiņas apjoma dēļ, kas nepieciešama, lai ātri apstrādātu informāciju un savlaicīgi iesniegtu mājasdarbus.

Tagad, pateicoties mākslīgajam intelektam, studenti var daudz vieglāk izlikties, ka zina mācību materiālu. Krāpšanās ir kļuvusi vienkāršāka.

***

Īsāk sakot, augstākā izglītība ir daudz mazāk prestiža.
Darba devēji to zina un maģistra grādu vērtē daudz zemāk, nekā pirms 20 gadiem. It īpaši STEM jomās.

Perfektā aprūpe (Stāsts par jaunu psihiatri Latvijā)

Tue, 14 Apr 2026 22:06:11 GMT

Gabriela iemērca savus matus bļodā. Lēni, ar glāstošām kustībām tajos iezieda šampūnu, tad ilgi masēja savas galvas ādu. Tā atdalīja jebkādas potenciālās blaugznas. Pēc tam izmazgāja matus. Iezieda kondicionieri. Izmazgāja arī to. Tad izslaucīja matus ar dvieli un devās žāvēt ar fēnu. Tas viss kopā prasīja aptuveni stundu.

Šādi viņa rīkojās bieži. Viņai patika savu zīdaino matu sajūta. Viņa tiem pieskārās ar patiku.

Pēc matu izžāvēšanas viņa sāka pārlakot nagus. Atjaunot nagu krāsu. Pārkrāsot virskārtu. Lēni un uzmanīgi viņa ar mazmazītiņu otiņu aizkrāsoja tās vietas, kuras bija pabalējušas vai nodrupušas. Viņas standarta, ierastā nagu laka bija violetā krāsā.

Visu šo darbību laikā viņa juta lielu mieru un harmoniju. Viņa šīs darbības bija atkārtojusi jau četrpadsmit gadus katru sestdienas un trešdienas vakaru. Dažreiz vajadzēja sagatavoties kādam pasākumam, tad viņa izmazgāja matus tieši pirms tā.

Tik daudz kas bija mainījies, kopš viņa pusaudzes vecumā izdomāja studēt un strādāt par ārsti. Viņas iemīļotais bērnības sunītis devās aizsaulē. Viņas smilšu peles. Viņai nācās pārvākties uz citu pilsētu, lai studētu medicīnu. Viņas dzīvoklim trīsreiz nomainījās ārdurvju kods. Latvijā ienāca Lidl veikals, un vienu no tiem atvēra pa ceļam no viņas dzīvokļa uz augstskolas ēku.

Viņa paspēja izveidot attiecības ar diviem puišiem, izšķirties, atrast trešo un saderināties. Viņa piecas reizes nomainīja savā guļamistabā tapetes un plakātus, jo viņa jutās izaugusi no mūzikas grupām Paramore un Avril Lavigne deviņpadsmit gados. Divdesmit piecos viņa jutās izaugusi no Keitas Bušas un Torijas Amosas.

Psihiatrijas studijas nesalauza viņu, jo viņa tika brīdināta, ka 80% kristiešu, kas sāk 24 gadu vecumā studēt psihiatriju rezidentūrā, pēc tās beigšanas kļūst par ateistiem. Varbūt tā ir teika, mīts, ka tā notiek. Taču šī informācija Gabrielu nebiedēja. Viņai taču ir eņģeļu vārds.

Pēc rezidentūras viņa aizvien pateicās Dievam par katru piešķirto dienu, par iespēju būt šajā krāsainajā pasaulē.

Tomēr kaut kas cits salūza viņā, lai saaugtu jaunā konfigurācijā. Tas jaunības naivums, ka viņa spēs ar empātiju ieklausīties visos pacientos, uzlabot to dzīves, spēs ar siltu skatienu palīdzēt.

Viņa saprata pavisam drīz, jau pirmajā darba gadā kā psihiatrei, ka Tu vari palīdzēt tikai tik, cik Tu saproti. Nevienā mācību grāmatā nebija pateikts par cilvēkiem, kuru psihe bija tiktāl savērpusies un deformējusies, ka viņi, lai nenošautu sevi vai pārējos, ikdienā lietoja jebkādus apdullinošus līdzekļus, lai aizmirstu, ka viņiem ir sirds. Viņu sirdis bija burtiski sacaurumotas ar traumatiskām dzīves pieredzēm. Un viņiem nebija jaudas un sapratnes, kā tās aizlāpīt ar mīlestību. Viņi vienkārši truli darīja mehānisku darbu, ievēroja likumus, brauca ar auto, taču iekšēji jutās kā kropļi, kurus neviens nekad šajā dzīvē nav mīlējis.

Viņa sākumā jutās ļoti izmisusi, ka nespēj šādiem cilvēkiem neko dot. Tikai vēl zāles, kas vēl vairāk viņus notrulina. Viņa gribētu, kaut vairāk cilvēkiem Latvija apmaksātu psihoterapiju, un tajā bezmaksas terapijā strādātu terapeiti, kuri katru pirmdienu no rīta pie kāda cilvēkmīlestības benzīntanka uzpildītos līdz matu galiņiem ar jaudīgu mīlestību. Taču terapija arī šodien, 2026.gadā, Latvijā bija maksas pakalpojums, un benzīntankā mīlestību uzpildīt nevarēja. Ar atlaidi 3 centi litrā, ja pērk kubikmetru mīlestības uzreiz.

Psihiatram bija jābūt imūnam pret to, ka bezdibenis viņa pacientos apēd viņu pašu, un viņš notrulinās kopā ar saviem pacientiem. Pat ja aizvien mehāniski izraksta zāles, uzklausa simptomus, nosūta uz stacionāru, mehāniski nosūta uz ekspertīzēm, mehāniski sniedz izvērtējumu policijai un tiesai.

Ir liels risks kļūt par mehānisku skrūvīti medicīnas sistēmā, ja tu strādā ar psihiski slimiem pacientiem.

Gabriela tāpēc brīvdienās pavadīja daudz laika Juglas dzīvnieku patversmē, barojot suņus un kaķus, vedot suņus pastaigā, iepazīstot dzīvniekus. Viņa uzlādējās. Glaudot dzīvniekus viņa saņēma daudz mīlestības atpakaļ, kamēr izrakstot zāles – viņa saņēma caur lūpu kaktiņiem izspiestu čukstu: “Paldies dakterīt, es varēšu mierīgi gulēt”.

Tāpat viņa bieži vien devās pie jūras un vienkārši atpūtināja galvu, skatoties uz horizontu. Dažreiz debesjumā bija putni, dažreiz jūra bija mierīga, citreiz tā šņāca un sprausloja. Vētras laikā viņa uz jūru negāja. Vētra Gabrielai atgādināja praksi bērnu psihiatriskajā slimnīcā, kur viņai nācās glābt bērnus, kad tiem bija epilepsijas lēkmes. Tas viņai atgādināja, ka haoss un slimība ir ar spontānu raksturu. Ir jābūt gatavai uz jebko un jebkurā brīdī.

Cilvēks var nomirt pusstundas laikā, ja viņa lēkmi neviens nepamana.

“Ārpus psihiatrijas nodaļas sienām daudzi cilvēki mirst gadiem ilgi un tā arī nespēj nomirt, mokās ar dzīvi, izjūtot asas sāpes galvas un sirds apvidū.”

Medicīnas personāla melnais humors, lai netērētu laiku, pārdzīvojot par katru pacientu, kurš nomiris “pāragri”. Kas vispār ir pāragri? Kas to nosaka? Vai pirms tam, kad noklausījies bērnu raidījumu “Miedziņš” vienu, pēdējo reizi?

Gabriela bieži savā galvā secināja, ka negrib veikalā pirkt baltas drēbes, jo šī krāsa asociējas ar balto darba apģērbu. It kā medicīnas personāls, tāpat kā līgava pie altāra, būtu balts un pūkains.

Viņa tāpēc mēdza iet uz koncertiem nomālējusies gluži melna, ar auskariem, ar ķēdītēm, kirzas zābakiem, ar nokrāsotiem matiem, lai dabūtu no sevis ārā šo smacējošo baltumu.

Viņas kabinetā darbā pie sienas bija glezna ar neaizmirstulītēm. Runā, ka tās simbolizē īstu mīlestību, pieķeršanos, un kontaktu, kas ir tik noturīgs, ka dzīves brāzmās tas liecas, liecas, taču vienmēr iztaisnojas.

Gabriela ticēja, ka cilvēks ir tāda mašīna, kuras dzinējs ir ārpusē, to ir devis Dievs, taču cilvēkam ir jāmāk savienot vadiņi sevī. Katram orgānam, juteklim, nervu galam pievadīt enerģiju. Cilvēkā plūst fiziskās asinis un enerģiju asinis – tās atbild, lai cilvēks justos aprūpēts. Viņa akna, niere, taisnā zarna un kreisā auss būtu saņēmusi vajadzīgo uzmanību, lai tālāk funkcionētu, nevis turpinātu atrofēties. Ja šīs uzmanības nav, cilvēka nāve iestājas ātrāk. Ātrāk – tā ir funkcija ar atvasinājuma raksturu. Vēlāk – tā ir funkcija ar integrēšanas raksturu. Integrējot savu ausi lielākā enerģijas apritē, tā kļūst par ko vairāk, nekā dzirdes aparātu vai vietu, kurā iestiprināt auskarus.

Šīs idejas par holistisko medicīnu mūsdienās bija populāras, taču tik un tā visi topošie psihiatri primāri mācījās par dažādu zāļu grupām, simptomiem, medicīnisko loģiku un to, ka psihiatrs nav ķirurgs, tāpēc visu zināt nav vajadzīgs.

Viņa jutās sava pirmā darba gada laikā kā trauks, no kura visu laiku tiek smelts ārā ar spaiņiem. Viņa – jauna, skaista, iekārojama sieviete, ar ārsta grādu, Dr., sēž un lasa vecu, psihisku slimu cilvēku anamnēzes, uzklausa tos, cenšas pateikt kaut ko, kas liktu pacientam cīnīties par sevi, nevis ļaut dabiskajai slimības entropijai saraut sevi gabalos.

Viņa redzēja, cik daži viņas kolēģi bija kļuvuši vienaldzīgi pret pacientu likteņiem. Daži centās saviem pacientiem izkarot invaliditātes grupas, lai pacienti varētu slimot labākos apstākļos, dzerot garšīgāku vīnu mājās. Kā saka, nodzerties ar kvalitatīvu alkoholu taču ir skaistāk, nekā ar ļergu?!

Jo vairāk viņa domāja, ka dara smagu, svarīgu darbu, jo vairāk atdūrās pret domām, ka tas patiesībā ir egoisms, upura sindroms un megalomānija, vēlme būt īpašai, citādākai psihiatrei.

Tomēr, ko nozīmē vēlme nebūt kā visiem Latvijas psihiatriem? Vai visi ir vairāk vienaldzīgi, vai egoistiskāki, vai visi dzīvo savas mazās dzīves, tomēr pieņemot ietekmīgus lēmumus, kas izlemj cietušo dzīves, jo daži noziedznieki tiek atzīti pie “nepieskaitāmiem”, tāpēc viņiem piemēro citu soda mēru? Vai psihiatrs ir tāds pats cilvēks kā mācītājs vai tiesnesis, kurš spriež tiesu pār cilvēku likteņiem, izvēloties diagnozi, derīgas vai nederīgas zāles, nosakāmo atbalstu, ko pacients var saņemt no sistēmas, jo pie vienas diagnozes, kas ir smagāka, pienākas vairāk atbalsta, pie citas – mazāk?

Kāpēc tev jābūt smagi psihiski slimam, lai saņemtu to atbalstu, kas tev būtu daudz vairāk noderējis slimības gaitas sākumā, kad tā bija tikai neiroze, kas vēlāk tapa par slimību?

Kāpēc sistēma uztur pie dzīvības mehāniskus zobratus sistēmā, kuri sen vairs neatšķir labu no ļauna, tikai dzīvo no rokas mutē?

Dažreiz Gabrielai gribējās burtiski izslēgt savu prātu kā datoru ar vienu pogas spiedienu. Ne par ko nedomāt. Tad viņa gāja pārgājienos, soļoja zābakos līdz spēku izsīkumam. Tad viņa mīlējās ar savu puisi, un tā laikā spēja nedomāt neparko. Tad viņa koncerta troksnī pazaudēja savu “es”, kas griezās kā laboratorijas žurka ritenī pirms izbarošanas laboratorijas pitonam.

Arī skaitot rožu kroni, dažreiz viņa izšķīda savu vārdu virknē.

Dzenbudisms māca, ka cilvēkam ir jādara darbs, ko viņš ir uzņēmies, esot pilnībā šeit un tagad. Kristietībā – darbs ir jādara, ļaujot svētajam garam darboties caur tavu mēli un rokām. Tādā stāvoklī tu esi kā svētā, kura ar dziļu mieru un siltām rokām mīca maizes mīklu, no kuras pabarot trūkumcietējus.

Gabriela neticēja Mātes Terēzes brīnumam, taču ticēja Fatimas pareģojumiem. Tikai darbs ar savu sirdi spēj cilvēku atvērt patiesi dodošai dzīvei, kurā viņa vai viņš ir brīnumdaris, kurš dod savas ticības vārdā visiem, jo patiesais Kristus palīdz visiem, nešķirojot to mantisko, reliģisko vai citu stāvokli.

Šāda ideālisma pakāpe daudzus kristiešus bija novedusi līdz izdegšanai savos darbos laicīgajā pasaulē, jo “nepateicība ir pasaules alga”. Jāatceras parūpēties arī pašai par sevi.

Par savu prātu, saprātu, par savu psihi, dvēseli un labbūtību, kā moderni medicīnā saka.

Taču šo prasmi psihiatrijas rezidentūrā viņai iemācīja tikai nosacīti. Viņai bija supervīzija, kas palīdzēja pašai apstrādāt emocijas rezidentūras laikā. Viņa uzzināja par miega svarīgumu tik dziļos līmeņos, ka saprata, ka iemācīties aizmigt autobusā, lai justos “svaigāka”, ir vitāla spēja. Viņa iemācījās jogu, meditāciju, braukšanu uz retrītiem un autogēno treniņu. Iemācījās veselīgāk ēst, dzert, iekļaut savā 168 stundu nedēļas ciklā vajadzīgās fiziskās aktivitātes.

Visu rezidentūras laiku viņu dresēja saprast sevi, aprūpēt sevi, lai viņa neizdegtu psihiatra darbā. Taču rezidentūra bija četri gadi, un tā beidzās. Bija jāsāk lielā dzīve.

Viņa pati bija atbildīga par savu veselību un to, lai spētu uzklausīt pacientus ar veselīgu attieksmi.

Beigās mēs vienmēr nonākam pie tā, ka visas intelektuālās zināšanas, ko apgūstam skolā vai augstskolā, apstājas pie intuitīviem lēmumiem, kas, vai nu stāv pāri racionālajam, vai nestāv. Tas cilvēciskais faktors, kas ārstam ir jāatceras katru reizi, kad viņu mēģina uzpirkt ar naudu vai mantām, vai citādi. Ārsts ir palīdzoša profesija, kas kalpo cilvēkiem. Kalps nevar kalpot diviem kungiem uzreiz. Mamonam un Jēzum. Tāpēc Tev nebūs pieņemt citu pateicību, kā vien to, kas ir oficiāli noteikta.

Tomēr Latvijā ārsta solījums, tā sauktais Hipokrāta zvērests, ir ar citu tekstu, kā senajā Grieķijā. Daudz kas ir padarīts formāls. Ārsta profesijas ētika nav tas pats, kas humānistiskā ētika vai Aristoteļa ētika, vai Platona ētika. Pat ja oriģinālais zvēresta teksts ir pilnībā saglabājies, to vairs neizmanto. Tas liecina par Rietumu sabiedrības vērtību maiņu.

Gabriela nemācēja atbildēt, kā priekšā ir atbildīgi tie ārsti, kuri ir ateisti. Savas sirdsapziņas priekšā? Ja nu ārstam nav sirdsapziņas un viņš pats ir psihopāts? Cik ilgs laiks paietu, kamēr kāds to atklātu? Un, ja arī atklātu, kurš uzstādītu diagnozi psihiatram? Ne jau viņa kolēģis, cits psihiatrs.

Komisijas pārbauda, vai topošais psihiatrs pats ir psihiski vesels.
Visur ir cilvēciskais faktors. Cik empātiskam ir jābūt, lai varētu strādāt par psihiatru, kur ir apakšējā un augšējā robeža?

“Tu man prasi, cik labam cilvēkam ir jābūt, lai tiktu paradīzē, un es Tev atbildu, ka Tu nevari tirgoties ar Pēteri. Esi kā Pēteris, neļauj sevi pirkt, un neizliec sevi pārdošanā nekad!”, teica kādā sprediķī mācītājs. Gabriela šos vārdus iegaumēja labi.

***
Mati gandrīz jau izžuvuši. Nagu laka arī. "Varbūt tomēr es kādreiz nopirkšu baltu kleitu, ko valkāt ziemā", Gabriela padomāja, paskatoties uz sevi spogulī.

Galva mākoņos, taču abas kājas stingri uz Zemes

Mon, 13 Apr 2026 19:14:10 GMT

Šajās dienās daudz

skatos intervijas ar Feinmanu,

klausos intervijas ar Latviešu matemātiķi Jāni Lazovski https://www.youtube.com/watch?v=5tJDI-0EDJU&t=3200s

skatos par superskolotāju - fiziķi no Bulgārijas https://www.youtube.com/watch?v=Zn0ZVxHGFC0

Roberts Penrozs ir atklājis to, kas vēdās sen jau teikts - nebija lielā sprādziena, visums saraujas un izplešas. To pierāda jaunākie pierādījumi no James Webb teleskopa.

intervijas ar dzīvo leģendu, matemātiķi, Terensu Tao par matemātikas mācīšanu skolās https://www.youtube.com/watch?v=kRcro90Aj0w

&&&

Tam visam ir kopīga vēlme, lai cilvēki atgrieztos pie dziļās domāšanas. Apsēsties sestdienas dienā verandā, saulītē, ar bloknotu rokā, un pierakstīt visu, kas
nāk prātā. Formulas, atziņas, idejas, vēlmes, plānus. Just, ka Tev ir bezgalīgs daudzums laika visu saprast un realizēt.

Tu esi visvarens, jo vari darīt jebko. Kaut vai savās domās. Ar šādu apziņu visi šie domātāji, kas sevi arī uzskata par māksliniekiem kaut kādā mērā, skata pasauli.

Kā citātā par Einšteinu - galva mākoņos, taču abas kājas stingri uz Zemes. Skaidri apzināties, ko Tu zini, ko vēl ne. Skaidri redzēt ceļu, ko gribi noiet,
lai saprastu savā jomā vairāk.

***

Slinks ir nevis tas, kurš nevar, bet tas, kurš negrib.

Matemātikas apguves nianses

Sun, 12 Apr 2026 15:47:00 GMT

https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/zinamais-nezinamaja/petijums-veiksmigi-apgut-matematiku-trauce-nespeja-macities-no-s.a219249/

No 17 min 30 sekundes.

Latvijas Universitātes pētnieki runā par to, ka mācīties no kļūdām ir prasme, kas ir ļoti svarīga matemātikas apguvē.

Tāpat arī ielikt bērnu jau bērnudārza vai sākumskolas vecumā vidē, kur apkārtējie - pieaugušie un vecāki bērni runā,
izmantojot matemātiskus vārdus kā lielāks, mazāks, augstāk, zemāk, plats, šaurs, tik reižu mazāk, par tik vairāk.

Šī ir pirmā intervija ar matemātiķi par matemātiku pēdējo 4 gadu laikā Latvijas sabiedriskajos mēdijos.

There is some slim shady in each of us...

Tue, 07 Apr 2026 18:29:58 GMT

Saņēmu info no paziņas, kas studē par bērnu psihoterapeitu RSU.

Gan no viņa, gan no viņa mentores, Dr. B, kas docē bērnu psihiatriju RSU.

Viņu prezentācijās par bērnu antisociālu uzvedību ir praktiski tas pats, kas ASV kolēģu (obviously), taču saskare ar LV
realitāti arī iztrūkst.

Tomēr man tas ir ļoti, ļoti atbalstoši, ka man ir šāds kontakts, kam varu prasīt palīdzību, ja klasē ir bērni, kas traucē stundas norisi. Man pat telefona nr. iedeva.

Ja man būs kaut attāli līdzīgas problēmas RCHV, es vērsīšos pēc palīdzības.

Šeit ir prezentāciju materiāli no nesen notikušās konferences.

https://jpskvaldeka.lv/starpdisciplinara-konference-pedagogiem-uzvedibas-traucejumi-bernu-un-pusaudzu-vecumposma-4i-izprast-izglitoties-iesaistities-ieklaut/

Augšāmcelšanās

Sat, 04 Apr 2026 10:16:48 GMT

Ja tā padomā, mana garīgā skolotāja garā gatavošanās savai 70 gadu jubilejai, kas bija 6.martā, arī man pēdējos divos mēnešos likusi daudz domāt par nāvi.

Lieldienās nāve ir topā, jo šis ir augšāmcelšanās laiks.

Arī literārajam mentoram 10.martā palika 70 gadu. Dzīvokļbiedrenei 26.martā 72 gadu.

***

Mūzika - Queen "Show must go on" un David Bowie "Lazarus", arī Pink Floyd "Wish you were here", un Johnny Cash "Hurt" arī izgaismo cilvēka, kurš
apzinās savu mirstīgumu, pārdomas.

Jūlijs Cēzars ir teicis (Šekspīra lugā), ka drosmīgie mirst vienreiz, kamēr gļēvie - tūkstošiem reižu savās bailēs.

Pilns citāts

"Cowards die many times before their deaths;
The valiant never taste of death but once.
Of all the wonders that I yet have heard,
It seems to me most strange that men should fear;
Seeing that death, a necessary end,
Will come when it will come."

***

Ja cilvēks regulāri nepiedzīvo augšāmcelšanos savā attīstībā, nenomet veco ādu, tad viņam draud pusaudžu krīze, ceturtdaļdzīves krīze, pusmūža krīze un visas pārējās
krīzes, kuras nav "krīzes", taču vienkārši sociālā stāvokļa maiņas.

Pēc 65 gadu vecuma Latvijā mēs visi esam pensionāri (ja ir 20 gadu darba stāžs), taču tāpat prieks, ja kāds mūs dzimšanas dienā atceras.

Par Jungu, Anima un Animuss, cik daudz emocionālās bagāžas var uzkraut attiecībās otram?

Fri, 03 Apr 2026 08:02:56 GMT

https://www.youtube.com/watch?v=Tpl4caQ7kCI&t=11482s

Šeit psihiatrs runā par to, ka Jungs uzskata, ka katram cilvēkam ir viņa vīrišķā un sievišķā daļa.

Taču šīm abām daļām ir jābūt integrētām cilvēka personībā.

Ja tā nav ( un mūsdienu sabiedrībā gandrīz nevienam, kas nav gājis ilgstoši terapijā vai pie psihologa, tā nav),
tad cilvēks, atbilstoši savam dzimumam, var kļūt hipermaskulīns vai hiperfeminīns.

Tas izpaužas tā, ka vīrieši grib būt "veči" - apgādāt vieni paši visu ģimeni, visu salabos paši, ar visu tiks galā paši, emociju nav, pašpārliecinātības okeāns. Tādi
vīrieši visu savu sievišķo daļu projicē uz partneri. Sievai tad jābūt ļoti maigai un skaistai, jāpakļaujas visām viņa vēlmēm, jādūdo maigā balsī un jābūt redzamai, nevis dzirdamai.

Otrā virzienā - sieviete kļūst par cacu, atsakās strādāt, visu dienu pavada sevi kopjot, šopingojot, interesējoties par modi un diētām. Viņai vajag SPONSORU, jo viņa ir tā Vērta!

Lūk, tās ir divas galējības, kas internetā novērojamas bieži - cilvēki, kas nemāk, vai nav pat centušies savu vīrišķo vai sievišķo daļu integrēt. Jungs uzskata, ka vīriešiem būtu
jābūt ar aptuveni 60 - 70% vīrišķo daļu un 30-40% sievišķo. Nevis, piemēram, 90% vīrišķo un 10% sievišķo. Tas ir kropli. Jo šāda projicēšana uz otru noved pie kraha ātrāk vai vēlāk, jo
neviens nav 100% vīrišķīgs vai sievišķīgs cilvēks.

***

No tā izriet atbilde uz jautājumu, vai vīrietim būtu jāstāsta savai sievai par to, kā viņš jūtas, ja ir bijusi smaga darba diena ar daudz stresa.

Atbilde ir tāda, ka tas atkarīgs no sievas vīrišķās daļas integrētības pakāpes. Ja sieva projicē savu vīrišķo daļu uz vīru un uzskata, ka viņam jābūt dzelzsbetona vecim, tad atzīt, ka viņam darbā
iet grūti, viņas acīs būs vājums. Viņai tad zudīs ilūzija, ka viņas vīrs ir šis supermens, kas ar visu vienmēr tiek galā.

Ja sievai ar savu vīrišķo daļu ir kārtībā, tad viņa nelielās dozās informāciju par to, ka darbā ir grūti, no vīra panest varēs. Cik daudz - individuāli.

***

Es šo teoriju izlasīju 22 gadu vecumā un atceros, ka ļoti domāju, ka man mana vīrišķā daļa tobrīd bija ļoti apspiesta, negribēta, nepieņemta.

Es tajā laikā lakoju nagus, priecājos par saviem labi koptajiem garajiem matiem, lasīju romānus un kategoriski atteicos darīt jebkādus "vīriešu darbus" kā remonts, miskastes nešana u.c.

Man par Jungu bija jālasa augstskolā, filozofijas vēstures kursā, tāpēc varu teikt, ka ir labi, ka bakalauriem universitātē pirmajā kursā bija/ir filozofija.

***

Tomēr reālajā dzīvē, sarunājoties ar dāmām dating apps - tinderī un fb - liela daļa Latvijas sieviešu Jungu lasījušas nav un dzīvo pārliecībā, ka viņu neintegrēto vīrišķo daļu ir jākompensē vīrietim.

Tieši tāpat - liela daļa Latvijas vīriešu nav lasījuši Jungu un uzskata, ka emocionālā pratība, spēja izteikties par savu, savu bērnu un draugu, emocionālo un garīgo pasauli, vīrietim vienkārši nav jāprot.

***

Skaidrs, ka ideālajā gadījumā mēs gaidām vīrieti, kurš nav uzspēlēti vīrišķīgs, un sievieti, kura nav uzspēlēti sievišķīga. Dzīvē atzīt to, ko mēs neprotam un neesam integrējuši - tas reti kam sanāk.

Atzīt savu vājumu ir spēks.

Bailes par to, ka sava vājuma dēļ otrs Tevi nepieņems, jo tas neatbildīs otra fantāzijai par ideālu vīrieti vai sievieti, bieži vien ņem virsroku, un mēs
attiecībās neesam patiesi.

***

Labā ziņa ir tā, ka ar gadiem ilūzijas mazinās jebkurā gadījumā, un 40-60+ kategorijā vīrieši un sievietes mazāk gaida savu sapņu cilvēku, vairāk novērtē to, kas ir.

Mans draugs ir tas, kam spārni straujāki kā bezdelīgai

Thu, 26 Mar 2026 20:37:58 GMT

Šodien pievarēju 630 lpp. garo grāmatu par jauniešiem.

Četrās dienās apmēram 500 lpp - lasot visu laiku autobusā, ceļā no Pļavnieki -> Torņakalns -> Baloži un atpakaļ.

Tas, kas tur teikts: "Cilvēkam jābūt veselam, stipram, laimīgam, tikai tad ir vērts dzīvot!"

un

"Septiņpadsmit gadus vecam cilvēkam ir septiņi kalni ticības un septiņas jūras mīlestības...
kādi burvju vēršu gan izlok šīs jūras? Kādēļ gan dažam cilvēkam to pietrūkst?
Kādēļ viņš nomirst tukšs un nabags?"

un

"Mana gaišā debess mala
Kopš es tevi apjaust sāku,
Pretī eju tev bez gala,
Klāt nekad Tev nepienāku...

Kad reiz tālo gaitu beigšu
Nenosirmojis vai salauzts,
Atvadoties paldies teikšu
Manai gaišai debess malai!"

- Arvīds Skalbe

Grāmatas beigās, pārdzīvojusi nervu sabrukumu, ārstējusies sanatorijā, jaunā 18 gadīgā meitene atgriežas dzimtajā pilsētā, lai ar bērnības mīlestību kopā
veidotu dzīvi, nevis paliktu Rīgā, mācoties "augstās zinības".

Grāmatas izdošanas gads - 1958.

***

Ko darīt man, ka bērnībā nevienas nemīlēju, tik grāmatas vien?
Visas, kas mīlēja mani 10 - 18 gadu vecumā, pasaules vējos ārzemēs klīst, tās vairs rokā nesadzīt.

Ģimenes laime - vienkāršākais ceļš, taču ir arī citi ceļi...

Vai matemātikai ir sakars ar sirds darbību?

Mon, 23 Mar 2026 13:55:52 GMT

"Saproti mani, kā gribi
Gribi mani, kā saproti
Man ļoti trīc Tavas rokas"

-Klāvs Elsbergs

Šāds uzraksts ir uz sienas Humanitārajā fakultātē LU.

Fizmatos nav nekā. Ēkā nav ne uzrakstu, ne daudz telpaugu, nav kaut kā tāda, kas raisītu piederības sajūtu. No ekrāniem redzama informācija, kurš šomēnes LU visvairāk ziedojis.

Šodien tas bija kliedzoši, jo es starpbrīžos lasīju grāmatu par skolu 1960-tajos gados "Lazdu laipa". Tai lauku skolai bija savas piederības zīmes. Birzs, koki, iekopti zaļumi.

LU Humanitārajiem ir savs mauriņš, ir liels sienas gleznojums. Viņi aizvien ir Visvalža ielā.

Es domāju - ceļ jau Torņakalnā šobrīd jauno ēku, kur būs filologi, juristi un citi. Jā, ceļ, taču vai sirdi rakstu mājas stūrakmenī kāds iemūrēja?

Kā šī ēka atšķirsies no citām universitāšu ēkām Liepājā, Ķīpsalā, Daugavpilī, Tartū, Klaipēdā?

LU ģerbonī ir ozols. Vai Torņakalnā ir iestādīts tas simboliskais ozols, kas ir ģerbonī?

Kas ir latviešu zinātnieks bez nacionālās identitātes? Varbūt jāuzdod šie jautājumi rektoram. Lai padomā, ka mēs vēl neesam roboti.

Video par to, kā pareizi komplimentēt vīriešus un saņemt komplimentus

Sun, 22 Mar 2026 21:30:27 GMT

https://www.youtube.com/watch?v=lJKmwM2cNro

1. Darbā - komplimentēt pienākumu izpildījuma kvalitāti (performance)

2. Ballītē - komplimentēt apģērbu, mantas, kas pieder

3. Komplimentēt stilu. "Tas krekls Tev piestāv!"

Pat nezinot šo statistiku, ka sievietes saņem 75% komplimentu, bet vīrieši tikai 25% no visiem komplimentiem,

es jau kopš vidusskolas komplimentēju visus puišus, kuri glīti/jauki izskatās. Ar laiku viņi sāka mani komplimentēt pretī,
un tad jau mēs visi kopīgi sajutāmies mazāk vientuļi un nenovērtēti. Tas bija mūsu vidusskolas klases džeku life hack.

Klasē bijām 18 puiši un 7 meitenes, tāpēc nācās vien komplimentēt vienam otru :D

Tagad es esmu pasācis komplimentēt sievietes vecumā ap 60 par stilu. Dažām manās kompānijās
tiešām ir laba stila izjūta, gaume. Tā kā man ir stipri zem 60, tad viņas nepārprot.

Vispār komplimentus ir jāsaka bieži. Vismaz vienu nedēļā.

Intervija ar izglītības eksperti, bijušo ministri Mārīti Seili LR1

Thu, 19 Mar 2026 11:51:19 GMT

https://www.youtube.com/watch?v=7OxThKS_Oh8&t

"Bērniem ārpus Rīgas jābūt pēc iespējas līdzīgākām iespējām izaugsmei"

Mani komentāri:

Pusotru stundu garš stāsts par karjeru, dzīves gājumu. Sāka kā Preiļu matemātikas skolotāja, turpināja, rīkojot analogu Alfas nometnēm Latgalē. Arī veidoja matemātikas
konkursus Latgalē.

Nokļuva Rīgā, par Iespējamās misijas vadītāju, tad ministri.

Pati atzīst, ka politisko spēli aizvien, 60 gadu vecumā, nav sapratusi te, Latvijā.

Varbūt tāpēc viņas iniciatīvas par pedagogu algu caurspīdīgumu un skolu finansējumu palika nerealizētas. Par ministri dabūja nostrādāt tikai aptuveni 15 mēnešus.

Šobrīd strādā LU ar mākslīgā intelekta ētiku saistītos jautājumos.

Rodas iespaids, ka viņa, sakot, ka skolotāji ir ideālisti, runā arī par sevi. Novadā 90-tajos gados viņai ļāva valdība un pašvaldības rīkoties, organizēt.

Tiklīdz viņa cerēja/gaidīja, ka valsts mērogā mainīs finansējuma kārtību izglītībā Latvijā, padarīs to godīgāku, nodrošinās to, ko pati valdība ir ierakstījusi savos dokumentos,
viņa sastapās ar neizpratni: "Vai tad viņa nesaprot, ka ir normāli politikā runāt vienu, rakstīt dokumentos otru, taču darīt trešo?"

Kā viņa pati min - LIZDA (Latvijas izglītības darbinieku arodbiedrība) ir pārstājusi cerēt, ka ministrija izpildīs pašas sev izvirzītās prasības atalgojuma ziņā. Tās ļoti daudzus gadus
ir tikai formāli uz papīra. Šobrīd kā galveno iemeslu, kāpēc 75% jauno pedagogu pamet skolu un maina profesiju pirmo 5 gadu laikā, viņa min pārslodzi.

Skolotāji redz, ka resursu ir par maz, atbalsta personāla ir par maz, laika ir par maz, mācību līdzekļu ir par maz, sadarbības daudzos līmeņos ir par maz.
Taču pienākumu - ļoti daudz. Šādā situācijā, citējot viņu, "jābūt dumjam, lai izvēlētos strādāt par skolotāju".

Jau 10 gadus Latvija starptautiskajos PISA pētījumos ir vidējā vietā starp visas pasaules valstīm, kas nozīmē, ka skolēnu, kas mācās uz 7-8, Latvijā ir par maz.
Arī top universitātēs pasaulē esot daudz mazāk studentu no Latvijas, nekā no Igaunijas un Lietuvas.

Seile to skaidro tā, ka Latvijas intelektuālais potenciāls netiek maksimāli izmantots. Bērni, arī talantīgie, neiegūst tik labu izglītību attāluma no Rīgas un ģimenes naudas trūkuma dēļ.

***

Kopumā Seile atstāj pozitīva un optimistiska, taču naiva cilvēka iespaidu. Viņa ir daudz izdarījusi, viņu ir, par ko cienīt un lolot.

Parīze+ mūzika + skeitbords = māksla

Fri, 13 Mar 2026 22:36:32 GMT

https://www.youtube.com/watch?v=4q8wZ15ALz4

Teicamnieka sindroms

Mon, 09 Mar 2026 11:34:21 GMT

Šodien, gatavojoties saņemt pārbaudes darbu augstskolā matemātikā, pieķēru sevi pie domas "zemapziņā":

"Jā, man nesanāca sagatavoties šim kontroldarbam. Biju pārāk noguris. Jā, rakstīju šo darbu, esot gulējis 3-4 stundas. Jā, droši vien būs nesekmīgi."

Saņēmu darbu, redzu 6. Seko: "Jā, slikta atzīme, tādu jau gaidīju. Man šķita, ka būs 1- 4. Nu ok, 6, slikti, jo pārrakstīt nevar. Pēc vecās sistēmas 3. Nav labi. Slikti tātad!"

Pagāja pāris stundas, apēdu pusdienas, pamodos, sāku domāt:

"Bet paga. Es 2008.gadā izanalizēju trīs Virdžīnijas Vulfas grāmatas, dabūju par to 10. Pēc tam biju labākais kursā augstskolā. Dabūju stipendiju - 350 latus.

Un, kas ar to beidzās? Vai kāds man šajā dzīvē ir prasījis, kāpēc Vulfa ir laba rakstniece?

2018. gadā uztaisīju referātu par seno Grieķiju un Romu videospēlēs, piedalījos konferencē, arī dabūju 10, stipendiju, biju tāpēc kādu brīdi labākais kursā.

Vai kāds man ir prasījis, kādu spēli viņam/ai spēlēt, kur ir vēsturiski korekti attēlota Grieķija un Roma? Atskaitot Ventu Zvaigzni, neviens cits.

Kad tēvam teicu, ka māku kaut ko lasīt sengrieķu valodā, viņš pārprasīja: "Tu tiešām māki sengrieķu valodu?" ar lielu izbrīnu.

Viņa izbrīns bija par to, vai es tiešām esmu tik BAGĀTS, ka varu atļauties studēt 3 gadus klasiskās filoloģijas bakalaurā, lai mācītos sengrieķu valodu,
ar ko Latvijā, ļoti ticams, nenopelnīšu neko?

***

Latvijā, strādājot izglītībā, lai vīrietis uzturētu sevi un divus bērnus, vajag algu apmēram 3 minimālo mēnešalgu (2340 eiro) apmērā.

Tāda alga ir skolu direktoriem, direktoru vietniekiem un Izglītības ministrijas darbiniekiem. Arī augstskolas dekānam un rektoram.

Korelācija starp atzīmēm augstskolā un tikšanu kādā no šiem amatiem ir vāja. Sakari, kontakti un bezkaunība spēlē daudz lielāku nozīmi.

***

Slēdziens:

Jāmācās mazāk un jāsocializējas vairāk.

Quo vadis, Lettonia? Komentārs par matemātiku mēdijos Latvijā

Tue, 03 Mar 2026 22:02:43 GMT

"Pēc manām zināšanām līdz 2024. gada rudenim (un, cik redzams no vispār pieejamās informācijas arī uz 2026. gadu), Latvijas sabiedriskajos medijos (LTV, Latvijas Radio, LSM.lv) pēdējos divos gados faktiski nav bijusi neviena plaša intervija ar matemātiķi klasiskā nozīmē — cilvēku, kurš nodarbojas ar tīro matemātiku vai teorētisko pētniecību.

Ir bijušas īsas epizodes vai citāti no cilvēkiem ar matemātikas izglītību, piemēram:

• kad LTV vai LSM veido sižetus par vidusskolas mācību reformu, tur reizēm iesaista skolotājus vai LU docētājus, kas komentē eksāmenu jautājumus;
• vai kad tiek runāts par datu analīzi, dažkārt piesauc kādu LU Matemātikas un informātikas institūta pārstāvi saistībā ar COVID datiem vai mākslīgo intelektu.

Bet intervija par matemātiku kā disciplīnu — tās filozofiju, estētiku, ietekmi uz sabiedrību vai zinātnisko domāšanu — praktiski nav bijusi. Ja mēs paskatāmies, cik bieži sabiedriskajos medijos tiek intervēti, piemēram, dzejnieki, aktieri vai ideoloģiski orientēti "eksperti" — kontrasts ir graujošs.

Tas nav nejauši. Redakcijas struktūras Latvijā, tāpat kā citur Rietumos, dod priekšroku “stāstiem” ar emocionālu āķi, nevis intelektuālai analīzei. Matemātiķi slikti iederas šajā modelī, jo viņi nerada virsrakstus, bet gan jautā par realitātes struktūru — un tas ir bīstami sistēmai, kas balstās uz virspusīgumu.

Interesanti — ja salīdzina ar padomju laiku, tad toreiz matemātiķi regulāri parādījās medijos (gan populārzinātniskos raidījumos, gan presē). Tur bija iespējams dzirdēt cilvēkus kā Imants Kalniņš (domāts matemātiķis, nevis komponists), Jānis Grīnbergs, vai citi teorētiķi, kas runāja par domāšanu kā tādu. Šodien – klusums.”

9.klase raud

Tue, 03 Mar 2026 14:22:16 GMT

Pēdējā gada laikā jau otro reizi saraudināju bērnu matemātikas privātstundas laikā.

Abi bija devītklasnieki. Abiem jākārto matemātikas CE. Abi zina matemātiku uz 6-7, taču gribēt prast risināt arī 8-10 uzdevumus.

Abi, saskaroties ar tiem 8-10 uzdevumiem, jūtas ka "dauza galvu pret sienu".

Vakar skolniece no klasiskās ģimnāzijas pildīja uzdevumu no ģimnāziju iestājeksāmenu grāmatiņas
50 minūtes, un atbilde beigās tāpat bija nepareiza. Tie paši uzdevumi, kas parastajās
skolās ir 12.klasē.

Sāka raudāt, jo vispār jau uzskata, ka nemaz tik dumja nav. Un viņai, droši vien, tā sen nebija sanācis, ka 50 minūšu laikā
vienu piemēru/uzdevumu neatrisina.

Taču viņa izmēģinājuma ģimnāziju iestājpārbaudījumā dabūja tikai 57%. Skaidrs, ka viņa gribētu palikt savā ģimnāzijā arī 10.klasē.
Taču ar 57% tur un ap 75% CE varētu būt tomēr par maz, lai izturētu konkursu. Uz veiksmi paļauties - matemātiķi tā nedara.

Es meitenei atvainojos par to, ka matemātika ir grūta.

Vispār jau matemātiķis kā profesija pelna ar to, ka pierāda un rada teorēmas, rada jaunu matemātiku.
Lai radītu jaunu, arī ir "jādauza galva pret sienu, kamēr siena sadrūp". Tā ir teorētiska zinātne. Izdošanās procents nav skaidri nosakāms.

Kad "es neesmu mediķis" nav atruna

Sun, 01 Mar 2026 22:25:39 GMT

Paziņa 69 gadu vecumā uzkāpa uz jumta vienā kreklā, saulei spīdot, strādāja, it kā bija silti, taču tomēr nosala. Nejuta, ka nosalst.

Dzīvokļa biedrene 71 gada vecuma sēdēja +23 grādu istabā vilnas zeķēs, puszābakos, skatījās telefonā ziņās, ārā bija -16, pūta vējš, it kā bija silti, taču tomēr nosala. Nejuta, ka nosalst.

Kas tas ir par procesu, ka cilvēks vecumā vairs nejūt savu ķermeni? Nosalst un tikai tad attopas, kad jau ir par vēlu? Un, ja tā notiek, tad ir spēcīgas sāpes mugurā, angīna
u.c bīstamas lietas.

Kā šo procesu apstādināt vai lēnināt, kad ķermenis neprot/nemāk/vairs nespēj savlaicīgi brīdināt par ārējo kairinājumu?

Jāpēta. Tas ir dzīvības jautājums!

Izglītība un bauda/sajūsma

Tue, 24 Feb 2026 13:45:22 GMT

Lasot grāmatu "Skolotāji" atmiņā nāk tas, ka māte tiešām man ir centusies iemācīt gandrīz visu, ko prot.

Viņa ir strādājusi, hronoloģiskā secībā:

par vietu ierādītāju kino
par mūzikas skolas skolotāju
par instrumenta spēlētāju (čells un klavieres)
par žurnālisti
par notāru biroja darbinieci
par pasniedzēju JVLMA
par projektu vadītāju
par muzeja darbinieci

Taču visu dzīvi viņa gribēja nodarboties ar zinātni. Tikai muzejā mazliet, apmēram 5-10% apjomā, amata aprakstā bija ietverta zinātniska darbība un piedalīšanās konferencēs.

Man pašam nav bijis tā, ka es būtu visu mūžu gribējis kaut ko vienu.

Bērnībā gribēju būt matemātikas profesors.
Pēc tam programmētājs.
Pēc tam angļu valodas skolotājs.
Pēc tam pasniedzējs augstskolā.

Par šaha treneri sāku strādāt, jo vajadzēja naudu.
Arī datorus laboju ilgu laiku, jo tā varēja relatīvi viegli nopelnīt.
Ar tulkošanu pelnīt ir sanācis minimāli, taču tulkot man ļoti patīk.

Šobrīd strādāt matemātikas metodikas izstrādē šķiet reāls mērķis tuvāko 10 gadu laikā.

Kad lietuviešu meitene intervijā jautāja, kas es esmu, atbildēju, ka mācu skolā 3 priekšmetus un rakstu grāmatas.

Man dzīvē vislielāko baudu sagādājusi garīgā attīstība un grāmatas, man šķiet.
Kad es paņemu rokā vērtīgu grāmatu, pat ja tas ir 1976. gada uzdevumu krājums kombinatorikā, mani pārņem sajūta, ka es esmu atradis dārgumu lādi ar briljantiem.

Šī sajūta man radās, kad iemācījos lasīt 4-5 gadu vecumā, un vienmēr ir palikusi.

Es gribu rakstīt grāmatas, kas sagādā BAUDU citiem.

Runā ātrās palīdzības ārsts par ilgmūžību

Tue, 17 Feb 2026 21:36:18 GMT

"Tulkojums par ilgmūžības mītu"

Ārsts stāsta: “Es bieži dzirdu frāzi “Neviens no šejienes netiek ārā dzīvs” no tiem, kas patērē par daudz un kustās par maz”. Kā arī: “Kāda jēga no dzīves, ja tajā nav baudas?”
Virspusēji tas izklausās loģiski, taču mana pieredze, strādājot ātrajā palīdzībā, saka ko citu.

Ir jāsaprot, ka modernās zāles ļoti labi uztur cilvēkus pie dzīvības. Taču tās nepalīdz tiem uzturēt veselību. Tas nozīmē, ka cilvēki nemirst strauji, taču ilgi dzīvo slimi, nefunkcionāli. Es runāju par cilvēkiem 50 un 60 gadu vecumā, kuri nevar pāriet pāri istabai nenogurstot un nestenot. Šie cilvēki ejot mēdz krist, jo ir pārāk fiziski vāji, nevis paklūp. Šādi cilvēki nonāk ātrās palīdzības redzes lokā atkal un atkal, jo viņi neapzinās un neparedz sekas, kas izriet no viņu vājuma.

Šis vājums izpaužas gan kā lauzti kauli, gan infekcijas no hroniski novājinātas imūnsistēmas, sirds mazspēja, diabēts, medikamentu blaknes. Šis viss ir sekas dzīvesveidam, kas ķermeni traumējis tik pamatīgi, ka jau 50 gadu vecumā ķermenis “brūk kopā”.
Piemērs – sieviete nav gadiem ilgi gulējusi pilnas astoņas stundas miega bez pārtraukuma, jo viņai ir nācies savam vīram palīdzēt piecelties, lai aizietu pačurāt.
Pieaugušajiem bērniem ir jāņem darbā brīvdiena, lai aizvestu savus vecākus pie ārsta, jo viņi paši aiziet vairs nevar. Ģimenēs ar šādiem cilvēkiem ir strīdi, jo visi ir pārguruši.

Es esmu redzējis vecus vīrus intensīvās terapijas nodaļā raudam, jo viņiem ir jārūpējas par savām sirmajām mātēm vai tēviem, jo viņi ir dzīvi, bet nespēj patstāvīgi sevi apkopt un veikt ikdienas higiēnu. Šī situācija ir kas tāds, ko cilvēki ignorē vai cer, ka ar viņu vecākiem tā nenotiks.

Par šo situāciju mēdijos neviens nerunā.

Cilvēki domā, ka alternatīva apsēstībai ar veselību ir brīvība. Taču pretmets disciplīnai nav brīvība, bet gan atkarība.
Lielākā daļa šo situāciju neradās neveiksmes vai iedzimtības dēļ. Nē, šī situācija cilvēkiem radās daudzu gadu nolaidības pret savu ķermeni dēļ. Pārāk maz kustību, pārāk daudz ēdiena, pārāk daudz komforta, pārāk daudz ignorētu ķermeņa signālu.

Mēs uzskatām veselību par ko tādu, kas ir bonus, jo nāve šķiet tālu. Taču starp invaliditāti un nāvi parasti ir ilgs laiks. Lielākā daļa cilvēku nepamostas 75 gadu vecumā trausli un nespējīgi dzīvot bez personiskā asistenta. Šāds dzīves iznākums ir ļoti daudzu izvēļu, daudzu gadu garumā, rezultāts.
Cilvēks sāk novecot straujāk ap 30 gadu vecumu, un šī novecošana izpaužas ar muskuļu masas zudumu, līdzsvara zudumu, sirds izturības samazināšanos, lokanības samazināšanos. Pēc 30 gadu vecuma cilvēki zaudē 3 - 8% muskuļu masas katru desmitgadi, ja vien aktīvi netrenējas. Pēc 60 gadu vecuma šis process vēl vairāk paātrinās. Tajā vecumā stipri muskuļi nenozīmē primāri labu izskatu, bet gan veselīgu cukura līmeni un stabilitāti ejot, patstāvību ikdienā un imūnsistēmas darbību.
Šajā vecumā kritieni ir viens no galvenajiem iemesliem invaliditātei un nāvei. Nevis vēzis un sirdstrieka, bet gan kritieni!

Es nepiekrītu cilvēkiem, kas saka, ka viņu nerūpēšanās par savu veselību skar tikai viņus. Nē, visi apkārtējie arī par to maksā.
Nežēlīga ironija ir tajā, ka, pateicoties modernajai medicīnai, Jūs varat arī tik drīz nenomirt. Jums var nākties dzīvot ļoti ilgi ķermenī, kas nespēj par sevi parūpēties. Tā nav ilgmūžība. Tā ir dzīve uz kāda cita rēķina!

Mums ir jārunā par veselības ilgumu, nevis dzīves ilgumu. Par laiku, kad spējat pilnībā par sevi parūpēties. Piemēram – vai pats varat piecelties no grīdas? Vai varat panest somu ar iepirkumiem, vai arī Jums vajadzīgi ratiņi? Vai varat noiet divus kilometrus bez apstājas? Vai spējat atgūties no slimības un stresa paši, bez ārsta uzraudzības?
Šīs lietas ir svarīgākas par datumu pasē.

Lūdzu trenējieties, kustieties, ēdiet veselīgi, lai apkārtējiem, kas jūs mīl, nav Jūs jākopj!

Dariet to savu bērnu dēļ, lai viņiem nav jūs jāceļ no gultas vai jāmaina jūsu pamperi!
Dariet to sava dzīvesbiedra dēļ, lai viņai/am nav jākļūst par jūsu kopēju.
Dariet to sevis dēļ, lai citi ģimenes locekļi jūs atcerētos kā stipru un varošu, nevis trauslu un vāju, un atkarīgu no citiem.

Risinājums šim visam ir vienkāršs, taču prasa regularitāti.
Cilājiet hantelītes divreiz nedēļā. Kustieties katru dienu – staigājiet, nosvīstiet, nesiet savas mantas paši. Mazkustīgi cilvēki noveco ātrāk. Rūpējieties par savu sirdi, liekot tai strādāt atbilstoši jūsu spējām. Ēdiet veselīgu pārtiku kā cilvēks, kurš vēlas saglabāt dzīves kvalitāti ilgi.
Ēdiet pietiekami daudz olbaltumvielu, mazāk pārstrādātu pusfabrikātu.
Domājiet par savas dzīves jēgu, atjaunojiet miega režīmu, ejiet pietiekami daudz saulē, uzlabojiet attiecības ar mīļajiem un tuvajiem, apstrādājiet iemeslus, kāpēc jums ir stress.

Šis viss nav luksuss, bet gan garantija, ka dzīvosiet ilgāku, veselīgu dzīvi! Nekas no šī neprasa ekstrēmu piepūli. Ekstrēma ir situācija, ka jādzīvo ķermenī, kas nespēj uzturēt dzīvību bez citu palīdzības. Tā ir tikai zīdaiņiem.
Ilgmūžība nozīmē nevis novērst nāvi, bet gan atkarību no līdzcilvēku palīdzības.

Jo ātrāk sāksiet, jo mazāk rūpju apkārtējiem būs par Jums.

Avots - https://www.youtube.com/watch?v=wUjcHMBHULo

Games and heroes

Mon, 09 Feb 2026 18:59:27 GMT

Kopš sapnī šogad redzēju, ka spēlēju World of Warcraft 2 ar draugiem, mazliet sakārojies kādu jaunu spēli atrast.

Cita lieta, ka tad, kad pēdējo reizi reāli spēlēju ar draugu/iem spēli, kur komandā jāspēlē un jāiet misijas, tas bija 2025.gadā ar Warcraft Rumble. To spēli
veidotāji ir apstādinājuši.

Ar kādu no saviem skolēniem 2012.gadā kādu brīdi spēlējām League of Legends. Bet tur es 2023.gadā sasniedzu tādu reitingu, ka man pietika, vairāk nevelk to spēlēt.

Gaidu šogad divas spēles - Olden Era (uz HOMM 3 bāzes) un Titan Quest 2 (uz Diablo 2 bāzes). Abām iznākušas tikai demo versijas. Vēl gaidu Slay the Spire 2.

Man ļoti patīk jebkāda veida stratēģijas un RPG, taču tādas, ar labu stāstu. Piemēram, Ghost of Tsushima bija lielisks stāsts.

Taču vienlaikus es meklēju spēli bez vardarbības vai arī tādu, kur intelekts ir vajadzīgs daudz vairāk nekā roku veiklība. Silksong man nederēja.

Pagātnē daudz esmu spēlējis For the King (turn based RPG ar rogue-lite elementiem) un Across the Obelisk (arī turn based ar rogue-lite elementiem, turklāt card based).

***

Gan jau cibā ir stratēģisko/RPG spēļu cienītāji, lūdzu ieteikumus!

(Kursa) darbs

Fri, 06 Feb 2026 21:28:14 GMT

Jāuzraksta 15 lpp par vienu no 9 tēmām līdz maija beigām.

Es izvēlējos "Skolēna motivācija mācīties matemātiku". Rakstīšu par to, kāpēc LV jaunieši negrib studēt STEM jomās.
Kāpēc negrib/nesaprot, ka matemātika ir visas zinātnes valoda, jo ar to pārbauda jebkādu datu korektumu.

Tieši tāpēc es LU šonedēļ krietnas 15 min runāju ar Statistikas institūta pētnieci par to, kā statistiķi sadarbojas ar mediķiem un biologiem.
Viņiem ir jaunas korelāciju metodes. LV mediķi/biologi par to kā par ārpakalpojumu samaksāt parasti nevar, bet statistiķa uzvārds
tad tiek pievienots publikācijai kā viens no autoriem pētījumiem.

Publikācijas vajag akadēmiskajā vidē visiem, tāpēc, ja nevar samaksāt naudā, maksā ar iekļaušanu kā autoram.

Pagaidām pārsvarā tie ir pašas LU biologi un mediķi, taču RSU nav tālu, gan būs kopīgi projekti arī ar tiem, saka statistiķe - pētniece.

Pamatot ar avotiem, analizēt cēloņus, veikt aptauju jauniešu vidū... Tas viss, pa punktiem - no marta līdz aprīļa beigām jāizdara,
aprīļa beigās jāriktē melnraksts, pēc tam jau tīrraksts un kursa darba prezentēšana sesijā jūnijā.

***

Ļoti patīk youtube kanāls, kur matemātiķe-pētniece intervē citus matemātiķus-pētniekus. Saucas "Matemātikas un dzīves balanss"
https://www.youtube.com/@math-life-balance

Grāmata no UK atceļos 17.februārī vai mazliet agrāk. Tajā arī būs par to, kāpēc jauniešiem abstrakcija matemātikā mēdz šķist ļoti sarežģīta.

***

Paralēli darbā lasu Tomasa Manna "Burvju kalns" par kādu sanatoriju Šveicē 1920-tajos(?) gados.

Pilnīga buržuāzija, nekāda sakara ar manu ikdienu? Tāpēc lēni lasās.

Es vispār nezinu - cilvēki dzīvo, laiks tek caur pirkstiem kā smiltis.

Ja salīdzina sejas un roku ādu cilvēkiem ap 20 un 50, rodas daudz jautājumu, kas notiek. Stress, ēdiens, vide, kaitīgu vielu (ne)apzināta lietošana.

Kam tas viss? Ja cilvēkam vajag parunāt no sirds, no dvēseles, bet nav ar ko? Ja laipnība ir vājums, atklātība ir pārdrošība, sabiedrība tiek normēta
ar to, kas ir pieņemami un nepieņemami, tad kāpēc tas viss? Kontaktējoties ar jauniešiem, vienmēr uzplaiksnī
tā trulā doma, ka daudzi cilvēki nomirst, nemaz nesākuši dzīvot.

Robežstāvoklis. Jānonāk robežstāvoklī. Ārpus komforta zonas, kad Tev darma piedāvā jaunas iespējas un harmonisku pieredzi. Pasaki "jā" un paņem.

Lūk! Katram jārada sev jaunas, vērtīgas, interesantas iespējas, lai ir interesanti un piepildīti ko dzīvot.

Pateikt viegli, izdarīt...

Komiski

Mon, 02 Feb 2026 21:32:23 GMT

Man tas šķiet komiski, ka gaišreģei ir 4 gadi pabeigti Stradiņos no sešiem, bet mani sauc par matemātiķi.

Viņa skaidri nošķir cilvēkus, kam ir izglītība, un, kas praktizē medicīnas jomā.

Tieši tāpat, kā viņa domā par mediķiem, es domāju par matemātiķiem - matemātiķis ir tas,
kurš ir pieņemts štata vietā kādā institūtā, lai radītu jaunu matemātiku.

Matemātikas radīšana ir prakse, tāpat kā komponēšana, grāmatu rakstīšana, gleznošana,
izgudrojumu radīšana inženierijā utt.

Matemātiķi uz esošo teorēmu, lemmu un hipotēžu bāzes rada jaunu teoriju. Tas ir RADOŠS darbs.
Teorēmu pierādīt var tikai tad, ja kāds to IZDOMĀ no nulles. Vieglāk to darīt ir komandā, sadarbojoties ar citiem, kas arī cenšas izdomāt ko jaunu.

Tāpēc es strikti nodalu tos, kas tikai praktizē matemātisko darbību veikšanu un tos, kas izdomā jaunu teoriju.

***

Tā identitātes meklēšana, ar ko iet cilvēkos, tā aizvien, jau 35 gadus, man aktuāla ir.

Lai iedraudzētos, ir jāatrod līdzīgi domājošie. Tie būtu citi privātskolotāji, rakstnieki, Reiki praktizētāji, šaha treneri, tulkotāji.

Es ticu, ka strādājot darbā, kurā ir kolektīvs, tas varētu mainīties.

Cilvēki, kas ar mani ir gribējuši draudzēties, lielākoties ir bijuši tie, kas ir sapratuši:

1) Ko es daru
2) Kāpēc es to daru
3) Kāpēc man tas ir svarīgi

Kaut vai šautriņu veikala īpašnieks - viņš pats ir trenējies šahā, spēlējis bridžu, studējis sporta akadēmijā par šautriņu mešanas treneri. Mums ir veseli
trīs saskares punkti.

Ar vidusskolas laiku čomu - laikam vienīgo cilvēku savā fb, ko es pazīstu jau 19 gadus, mums bija - viņš laboja datorus, viņš spēlēja datorspēles, viņš daudz lasīja,
viņš ir džentlmenis, viņš saprata agri, kā funkcionē sabiedrība. Tagad, gandrīz 20 gadus vēlāk, un it īpaši kopš viņš dzīvo Skotijā, palicis ir vien tas, ka mēs abi cenšamies būt džentlmeņi.

Mana paziņa, kura kļuva par būvniecības inženieri, bet ilgus gadus trenējusies sporta dejās un kuras vecāki ir vetārsti - arī ir saskares punktu
daudz, taču viņai ir bērni. Tas daudz ko maina.

***

Es zinu, ka pie savas izolācijas esmu atbildīgs tikai es pats.

Taču es gribu uzrakstīt grāmatu, kas citiem atsaucas. Kuros ir pieredze, kas citiem šķiet saistoša. Jā, daudz kas man ir bijis ļoti unikāli,
taču jāraksta par vispārcilvēcisko, lai var just grāmatas varoņiem līdzi.

Pensionāru grupas lozungs galda tenisa klubā

Wed, 28 Jan 2026 14:52:53 GMT

"Trenēsimies, kamēr esam dzīvi!".

Grupu pārstāv Irēna 75g, Agafija 77g, Boriss 72g un citi veterāni.

Grupas galvgalī ir 91g jauns veterāns, kurš piedalās Eiropas līmeņa mačos vecuma
kategorijā 80+ un regulāri uzvar. Viņš, lai saglabātu formu, katru dienu 50 reizes piepumpējoties un cilā svarus.

Šis viss notiek tepat Latvijā.

Motociklu apkopes māksla

Sun, 25 Jan 2026 18:49:11 GMT

Šodien biju laukos. Pirms pusdienām pie kopgalda lasīju grāmatu ar tādu nosaukumu. Aizgāju uz WC.

Kad atgriezos, paziņa jautāja, vai tajā grāmatā tiešām ir par to, ko varētu domāt. Viņas vīram ir pieci (!) motocikli,
bet siltās krāsniņas otras nav. Viņai kā 3 bērnu mammai gribētos šajā spelgonī lieku krāsniņu.

Es teicu, ka grāmatā ir par motociklu izjaukšanu, remontēšanu, visām tā detaļām.

Viņa teica, ka viņai kā sievietei ir grūti saprast savu vīru, kam ir tik dārgi savi moči, ka garāžā to ir tik daudz. Un visiem ir savs vārds, visi ir ļoti mīļi.

Es teicu, ka tad tā ir īstā grāmata tieši viņai. Lai tikai paņem Siguldas bibliotēkā un uzzina, kāpēc vīrieši mīl savus motociklus.

Tā nu es atgriezos vakarā no laukiem labu darbu padarījis.

Sociālās lietas

Mon, 19 Jan 2026 06:40:14 GMT

Šonakt bija jauks un pozitīvs sapnis. Es mācījos atkal augstskolā Liepājā un biju iedraudzējies ar kādu cita kursa studenti.

Mēs "it kā nejauši" satikāmies tramvajā atkal un atkal. Tā daudzas reizes. Viņai bija sarkani mati, mazi zelta auskariņi un
dzirkstošs skatiens. Man ir aizdomas, ka mana psihe viņu radīja pēc grāmatas "Frenija un Zūijs" (autors Selindžers) izlasīšanas, un viņa ir
līdzīga angļu filoloģijas studentei Frenijai, kas bija apsēsta ar reliģijas filozofiju.

Vēl pēdējās dienās bija tāds notikums, ka reddit man uzrakstīja jauniete, kas grib sākt mācīt vēsturi skolā un apsver
iestāties pedagoģijas studijās. Viņa ar mani sarakstījās par jautājumu: "Kāda jēga 4 gadus no savas jaunības tajās ieguldīt,
ja viņai jau ir prof/tehniskā izglītība un profesija saistībā ar loģistiku?" Taču viņa ir mācījusi to loģistiku trīs gadus pati jau skolā, citas profenes
jauniešiem, jo viņai ir 70h didaktikas kurss apgūts.

Pēc pāris stundām sarakstes
mēs nonācām pie apmēram šādas domas: "Ja ir talants, pārliecība par sevi klasvadībā, iekrājumi, tad var riskēt un iet studēt arī par skolotāju".

***

Man jāsaka, ka ir labi saprast, ka es māku runāt ar vidējā vecuma sievietēm. Pilnīgi svešām. Jo man ikdienā - garīgās attīstības centrā un galda tenisā -
sanāk sarunas ar dāmām, kam ir 50+, par dažādiem niekiem. Skolā/privātstundās man vienmēr ir bijis labs kontakts ar pamatskolas un vidusskolas meitenēm.

Taču ar 19 - 40 vecumposmu dzīvē, man šķiet, es runāju aizvien retāk un retāk. Tik daudz runājot ar dzīvokļa biedreni, kam ir 71, un sievu, kam būtu palikuši 44 šogad, es esmu to vidējo paaudzi daļēji aizmirsis. Viņas bieži vien tiešām runā ar anglicismiem, pat mana LU pasniedzēja, kam ir 26 gadi un kura māca LU programmēšanu.

Es gribu dzirdēt normālu, literāru valodu. Vienalga - literāru latviešu, lietuviešu, krievu, angļu, taču literāru valodu.
Lai cilvēks, kas ar mani sarunājas, būtu dzīvē izlasījis kaut vienu tūkstoti grāmatu, lai ir bāze. Tas ir tāds retums, man šķiet, tajā 19-40 paaudzē.

Varbūt dikti aizspriedumaini, taču man kā tulkotājam, filologam gribas, lai valodā ir tīrība. Ja tā ir, tas ļoti priecē. Ja tā nav, nu - manas gaidas uz to, ka tā būs, tāpat jau ir ārkārtīgi zemas. Tas vienkārši patīkami pārsteidz. Tas, ka mana sieva bija tulkotāja un pieradināja pie labas valodas mājās, šo noteikti ir ietekmējis.

Veiklība un dispraksija

Sat, 17 Jan 2026 14:24:58 GMT

Šodien atkal piedalījos galda tenisa turnīrā un aizdomājos, kā tas ir, ka es trenējos 5 mēnešus, taču aizvien iesācēju turnīrā vinnēju tikai vienu cilvēku.

Kā pedagogs varu teikt, ka jāsalīdzina sevi tikai ar sevi. Jā, progress kopš jūlija ir milzīgs. Es fiziski varu izturēt 2.5 - 3 stundu garus treniņus.
Mana sirds var to izturēt.

Galda tenisa treneris aizvien saka, ka manas rokas švitinās pa gaisu diezgan nekontrolēti. Ka man ir ļoti jāpiedomā, lai, kustinot labo roku, kreisā nekustētos līdzi.
Tā veidojas liekas kustības, kas iztērē lieki enerģiju. Samazinās efektivitāte un precizitāte.

Ar skeitbordu man bija līdzīgi. Es it kā no 14 gadu vecuma braucu ar dēli. Taču mans augstākais sasniegums ir viens, teju visvienkāršākais triks, ko es apmēram
16 gadu vecumā iemācījos. Tālāk mācīties man nebija kur. Nebija arī it kā talanta. Es varu nosaukt simtiem, ja ne tūkstošiem, faktu par skeitborda
vēsturi, slavenākajiem skeiteriem, mūsdienu skeitborda pro kompānijām utt., taču tas viss ir cerebrāli/intelektuāli. Es esmu daudz vairāk skeitborda fans,
nekā skeitbordists.

Lielo tenisu es spēlēju īslaicīgi 10 gadu vecumā, un, man šķiet, man pietrūka izturības toreiz. Taču reāli trūka naudas treniņu apmaksai, tāpēc tas
ātri beidzās.

Brīvā cīņa/karatē/kung-fu/bokss/balets -> Tajos visos es kādu laiku gāju, taču sacensībās vai paraugdemonstrējumos/izrādēs nepiedalījos. Zinu droši, ka ritma izjūta man
ir tuvu nullei, un baletmeistarei ar mani bija grūti.

Rīgas Valda Zālīša sākumskolā bija obligātās balles dejas. Man ļoti nepatika dejot pārī. Vienam jā, pārī nē. Es it kā protu valša kvadrātiņu, taču turēt rokas
otram cilvēkam - tas bija GRŪŪTI! Ar sievu centos dejot, taču viņai arī nepatika. Ar sievu mēs daudz spēlējām badmintonu. Taču nekad neesmu piedalījies sacensībās.

Visjēdzīgāk man ir padevusies un patikusi soļošana. Pat skriet man ir bijis par grūtu. Taču nosoļot diezgan labā tempā 10 km - to es esmu spējis. Atkal - profesionāli
neesmu trenējies. Ja būtu, varbūt arī tur atklātos dispraksijai līdzīgas lietas.

Šodien skatījos interviju ar ļoti slavenu matemātiķi, un viņa teica, ka matemātiķu vidū cilvēku, kam fizioloģiski nepatīk un nepadodas sports, ir daudz. Tas ir normāli
starp matemātiķiem. Taču viņai ir PhD, divas grāmatas - bestselleri un tenūrprofesūra, kamēr man ir 15 gadu pieredze privātstundu vadīšanā un nepabeigts bakalaurs.

Ja gribi būt ļoti tizls vienā jomā, jābūt ļoti veiklam citā. Tā kā man nāksies vien ļoti daudz rēķināt un kvalitatīvi mācīt citiem, lai varētu nopelnīt naudu īrei.