Eos

Mon, 01 Jun 2026 19:08:51 GMT

Palaidu uz ģimnāziju iestājpārbaudījumu 9.klasei meiteni.

Tātad viņa nāca no februāra līdz aprīlim 1x nedēļā un tad maijā 2x.

Sākumā viņai šī iestājpārbaudījuma izmēģinājumā bija 57%, šodien pie manis viņa uzrakstīja uz 65%.

Astoņi procenti klāt 4 mēnešu laikā šķiet ļoti maz. Taču skolā RVKĢ viņa matemātiku mācās uz 6-7. Viņai tikt līdz 8-9 līmenim
par 4 mēnešiem nebija reāli.

Šogad konkursā uz ģimnāzijām ņem vērā iestājpārbaudījumu, matemātikas un latviešu valodas CE.

Pirms 2 gadiem cita skolniece tika iekšā RVKĢ kā gandrīz pēdējā ar 50% iestājpārbaudījumā, 80+ abos CE. Toreiz vēl bija angļu valodas CE, kurā arī viņai bija 80+ %.

***

Jūnija pašās beigās būs rezultāti.

Izlasīju bibliotekāres ieteikto "Ja vīrietis prastu runāt"

Sun, 31 May 2026 20:42:25 GMT

Ko viņa ieteica kā jaunāko latviešu vīrieša rakstīto latviešu prozu.

Tā ir grāmata par seksu, alkoholu un mēģinājums uzrakstīt lubu
romānu no vīrieša skatpunkta.

Ja tas ir labākais, ko 2024 - 2026.gadā kāds latviešu vīrietis ir uzrakstījis prozā,
tad ir ļoti, ļoti švaki.

Tad es kā latviešu literatūras skolotājs varu teikt, lai studenti lasa
"Zīmogs sarkanā vaskā" par viduslaikiem Latvijā.

Ja kāds cibā šo ir lasījis, man interesē viedoklis, kāpēc tā NAV makulatūra?

Noturība, rēķinot daudz un ilgi

Thu, 28 May 2026 12:47:34 GMT

Šodien priekšpēdējā nodarbība, gatavojot skolnieci uz ģimnāziju iestājpārbaudījumu 9.klasē, otrdien.

Viņa nāca tikai vienreiz nedēļā no februāra līdz aprīlim. Maijā nāk 2x nedēļā.

Izmēģinājuma darbā dabūja 57%. CE, ko otrdien rakstīja, novērtē sevi ar ap 82%.

Šodien risinājām no zaļās grāmatiņas B daļas uzdevumus, un apmēram 80 minūtē (iestājpārbaudījums ir 150 minūtes garš)
viņa saka, ka galva vairs nestrādā.

Bēdīgi, ka atklājam to tikai tagad, 5 dienas pirms. Ja viņa būtu nākusi biežāk, mēs to būtu atklājuši
agrāk. Tad es viņai iemācītu dziļo elpošanu, un, kā atslābināties piecu minūšu laikā. Kā kaut mazliet atpūsties.

150 minūtes bez pauzes ir garš laiks, ņemot vērā, ka skolā viena stunda ir 40 min, no kurām reti kad ir jārisina visas 40 min.

Tāpēc vieglāk ir skolēniem, kas katru gadu piedalās matemātikas olimpiādēs un konkursos, kur arī risināšanas laiks ir vairāk nekā 40 minūšu.

Viņi vairāk ir pieraduši pie garas risināšanas. Viņi nogurst lēnāk.

***

Es uzskatu, ka tieši tāpēc šim iestājpārbaudījumam ir jāgatavojas no septembra vai janvāra. Ir jāiet uz sagatavošanas kursiem, ko organizē RV1Ģ.
Vēl ir jāiet uz konsultācijām skolā.

Uztrenēt noturību var pamazām to audzējot mēnešu vai gadu laikā.

Sistēma jāpieņem, lai kas mainītos

Tue, 26 May 2026 22:14:25 GMT

Šodien kursa darba aizstāvēšana.

Tiešām daudz nezināmo. Uz CV divas skolas pat neatbild. Diezgan augstprātīgi.

Man vajag skolu uz nākamā gada pavasari, kur man ļautu mācīt 12.klasi. Jo bakalaura darbā vajadzīgs, ka pētu, kā skolēni saprot atvasinājumus
un integrāļus 12.klasē.

Šobrīd varu turpināt meditēt, lūgties un cerēt, ka lietas iegrozīsies tā, ka mani kāds ieteiks, atbrīvosies kāda vieta vai notiks cita veiksme.

Maijā cerēto 4 darba interviju vietā ir apaļa nulle. Laikam jau tomēr tik ļoti tos skolotājus nevajag.

Pat nezinu, kāpēc tāds rūgtums. Latvijā daudzās citās jomās daudz kas notiek uz blatu pamata, kāpēc lai izglītība būtu izņēmums.

***

Es 2014. gadā, kad sāku matemātiku mācīt, dabūju neredzīgus bērnus, bērnus no palīgskolām, bērnus no nelabvēlīgām ģimenēm, vardarbīgus bērnus utt.

Kāpēc lai es gribētu tagad, 12 gadus vēlāk, iet vājā skolā un atkal sastapties ar tādiem bērniem, kurus citas skolas neņem, kuri ir tik izlaisti, ka knapi
velkas uz 4? Es tikko 3,5 mēnešus jau tādā skolā biju.

Kāpēc man ir sajūta, ka manu 12 gadu pieredzi privātstundu darbā tās direktores vietnieces, kas skolā darbojas kā HR (darbinieku atlase), nenovērtē?

Darba pieredze privātskolā man ir gadu.

Kāpēc lai es gribētu iet kaut kādā ģedovščinas sistēmā strādāt, kur grūtās klases iedod jauniņajiem (rekrūšiem), un vieglās sadala tie, kas skolā strādā jau 10+
gadus? (Tā ir ačģārna sistēma, jo grūtās klases būtu jāņem tām skolotājām, kas prot ar šīm klasēm tikt galā, arī LU tā saka)

Es esmu redzējis, kā šāda sistēma samaļ jaunas skolotājas, un viņas pēc gada vai diviem ar beigtiem nerviem aiziet no skolas.

Vai tad gribēt cilvēcīgus darba apstākļus ir greznība darbā, kas oficiāli ir otrais Latvijā izdegušo darbinieku ziņā (aiz medicīnas personāla)?

Mani kursabiedri strādā tajās skolās, ko paši pabeidza. Es skolu pabeidzu pirms 17 gadiem, tajā ir citi darbinieki, kas mani neatceras.

Stāsts par harmonisku atpūtu “Rokas, kas turpina dot”

Thu, 21 May 2026 15:13:56 GMT

Viņš sapnī aizdevās uz vietu, ko daži sauca par paradīzi. Tajā būtnes dzīvoja vienkāršās guļbaļķu mājās, ēda augļus, dzēra strauta ūdeni un vairojās tikai tik, cik pašas gribēja.
Būtnes ar domu spēku lidoja un teleportējās, pārvarēja jebkādu attālumu tāpat, ar vēlēšanos no sirds.

Var pieņemt, ka viņam, kurš piederēja evolucionējošu būtņu grupai, ātri tur apnika.

Viņš gribēja kādu izaicinājumu. Šī paradīze bija pārāk viendabīga, paredzama. Tajā būtnes, kas ārēji atgādināja cilvēkus, atpūtās no duālisma. Visa pietika. Zeme visur bija vienādi auglīga. Kalnos bija sniegs, lejās bija saule, ezerā bija vienmēr ideāls laiks laivu braucienam.

Viņš gribēja saprast fizikālo mijiedarbību visumā. Viņš gribēja pacelt Visumu no tā apakšas, nevis peldēties tā debesīs.

Viņš gribēja grūtu darbu, jo vieglie bija apnikuši.

Kāpēc grūts darbs ir interesants? Jo to, viedi darot, var padarīt vieglāku, un visi iegūst. Viegls darbs atdodams tiem, kam tas ir grūts.

Tomēr daudz kas vidē, kurā nebija duālisma, viņu fascinēja. Cik ļoti būtnes uzticējās viena otrai. Cik izpalīdzīgas un empātiskas bija. Ja varēja ar ko dalīties, lai otram ietaupītu laiku (kaut gan tas ritēja kā jau paradīzē, cikliski un punktveidā vienlaikus), tās tik un tā to darīja automātiski.

Bezgalīga vēlme darīt labu tām bija muguras smadzenēs. Tās vienkārši smaidīja, jo tā bija viņu ierastā sejas forma ikdienā.

Kā tas ir dzīvot sabiedrībā, kur pietiek pārtikas, pietiek visa veida resursu, kur būtnes levitē un sazinās telepātiski, kur idejas vienotajā laukā apceļo visu ciemu tiklīdz tās kāds izdomā? Tas prasa pielāgošanos.

Jauniņos “paradīzē” atpazina pēc izbīļa to sejās, kad viņi saprata, ka nav ne jāstrādā, ne jāsacenšas, ne jāstreso. Būtnēm nebija orgāna, ar ko apstrādāt stresu, jo stresa vienkārši nebija. Bija dažādi risinājumi katrai situācijai, kas radās šajā sabiedrībā, un visi bija labi un derīgi, atšķīrās tikai nianses.

Viņš drīz pamanīja, ka būtnēm tikpat kā nebija ego, un neviens nevēlējās piecstāvu māju vai kaut ko labāku nekā otram. Kaimiņš bija brālis, kaimiņa sieva bija māsa, sporta spēlēs visi juta līdzi komandai, kas spēlēja pirmoreiz.

Būtnes bija dažādas – ar lielākām un mazākām ausīm, ar dažādu ādas krāsu, sprogainiem un viļņotiem matiem, taču visām bija ļoti simetriskas sejas, it kā tās būtu pagatavotas no viena uzlējuma un šablona.

Viņš skatījās uz tām ar trešo aci un redzēja daudzkrāsainu varavīkšņu kompozīciju katras enerģētikā, taču visas krāsas simbolizēja viedumu, ko būtnes bija ieguvušas, pirms nonākšanas šeit. It kā visi ceļi vestu uz “paradīzi”. Kāds bija kalpojis par medbrāli slimnīcā septiņdesmit gadu. Cits zīmējis zirgus visu mūžu. Citi – trenējuši bērnus futbolā un novusā. Vēl kāds vīrs varēja lepoties, ka atdzīvinājis sievu no klīniskās nāves, kad tā aizkapa valstībā meklējusi sevi.

Šīs būtnes bija ar ļoti izteiktu saprātu, taču, nonākot šeit, ātri iemācījās vienu, telepātisko valodu, kurā visi nomērījās pēc mazāka kopīgā dalītāja, kas bija absolūta mīlestība un mīļums sabiedrībā.

Varēja būtnes aptaujāt, kas tās bijušas iepriekšējā dzīvē, pirms nonākušas šeit. Pēc tam iztēloties, kā izskatās “mīļš grāmatvedis”, “mīļš kodolreaktoru inženieris”, “mīļa finanšu analītiķe”, un tā tālāk. Būtnes ar jokiem un jautrību atcerējās aizgājušās dzīves, kas viņām tagad šķita kā tāltāla jaunība, kurā viņas vēl bija ļoti nepieredzējušas. Vēl nezināja, ko nozīmē dot no visas savas būtības visai savai būtībai. Viņas tad vēl nebija aizgājušas līdz savas iekšējās bezgalības malai un paskatījušās, kas ir aiz tās.

Viņš paņēma spieķi un devās tālāk. Izeja no “paradīzes” bija tās stratosfērā. Kādas mazas durtiņas veda uz plazmas pasauli, kurā viss bija izšķīdis vienā lielā sakausētu ideju konglomerātā. Tā bija ideju pasaule, kurā idejas, pirms nonākšanas fiziskajās, miesīgajā pasaulēs, sākušas sablīvēties, sākušas kondensēties, lai pēc laba laika sasniegtu visgaišākos prātus fiziskajā realitātē.

Tur varēja redzēt idejas par dzīvniekiem, kuri evolucionē, nevis, lai izdzīvotu, bet gan, lai sasmīdinātu. Kurš dzīvnieks visvairāk sasmīdina pārējos, genofondu turpina. Vai arī par tiltiem, kuri, kad tiem vajadzētu salūzt, pāri braucošos iemet paralēlajā realitātē, kas saucas “ātrais kurss būvinženierijā”, lai autobraucēji nākamreiz spētu novērtēt ar neapbruņotu aci, vai tilts ir drošs, vai nav.
Plazmas pasaulē bija idejas par Visumiem un virsvisumiem, kas veidoti pēc principiem, kuri kalpo komēdijai – iedomājies dievu, kurš sāk pirmajā dienā radīt, pirms tam kārtīgi svētdienā izsmējies, skatoties, kā Vinnijs Pūks, kurš iesprūdis alā, skaļi saka, ka: “Nu ir īstais laiks sākt gavēni!”
Kad viņam apnika novērot ideju sabiezēšanu, Viņš devās pie erceņģeļa ar lūgumu: “Kā es varu palīdzēt? Man apnika paradīzē, elle ir likvidēta, un fiziskajā pasaulē es visu jau esmu redzējis.”

- Erceņģelis sasita plaukstas, un Viņš attapās tumšā labirintā, kurš vienmēr paplašinājās, kad viņš juta, ka sasniedz tā izeju. Viņš gāja pa aplī daudzas reizes.
- Viņš domās jautāja erceņģelim: “Kas man no šī jāsaprot?”
- Viņš saņēma atbildi: “Kad Tev apniks iet pa riņķi un Tu sagribēsi būt kur citur, tad Tu uzzināsi, ko Tu patiesībā gribi. Tad Tu atradīsi sevi īstajā vietā, laikā un ar īstajiem…”
- Taču Viņš bija izgājis no visiem Samsāras ratiem, visus darbus izdarījis, sev par visu piedevis un bija tik brīvs, ka sen būtu sadalījies pa pirmfraktāļiem un saplūdis ar Visa Sākumu, ja vien kāre radīt ko jaunu un skaistu viņu nebūtu noturējusi starp debesīm un nākamo lielo ciklu.
- Tā viņš gāja pa labirintu vēlreiz un vēlreiz. Viņš atcerējās, ka visi iepriekšējie cikli, visi Samsāras rati pēc būtības bijuši tādi paši labirinti. Tie jāpieņem, jāiemīl, jāizprot, un tikai tad, kad Tu bezkaislīgi un ar tēvišķu sirsnību skaties uz sistēmu, kas radīta Tavai izaugsmei, tikai tad Tu esi tiesīgs to atstāt.

Kādreiz viņš gribēja zināt, kas ir aiz horizonta, kas ir bezdibeņa dibenā, ko ēd tie trīs bruņurupuči, kas tur Zemi, un kāpēc…

Taču tagad viņš darīja savu darbiņu un jutās gluži apmierināts. Kāds jautājums, tāda atbilde. Laikam jau erceņģelim palīdzību nevajadzēja, ja viņš uzmeistaroja Viņam gaismas sfēru, kuras viducī bija tumšs labirints, un tajā daudzdimensiju plaknē Viņu iemeta, lai beidz jautāt.

Ar “ Es gribu” sākas tik daudz kas. Ar “Man pietiek” beidzas. Ar “man ir prieks te atrasties”, Tev paliek paklāju zem kājām un vēl pienes čības.

Viņš atgriezās “paradīzē” un nosprieda, ka turienes būtnes vienkārši trenējas nākamajam ciklam, kur Zeme būs augstāka par debesīm. Iedomājies, ziedus stādīs mākoņos, taču debesu vietā būs Zeme, no kuras ik pa laikam nokritīs kāds redīsu lietus.
Viss būs otrādi, taču šoreiz labā ziņā otrādi. Izvērpts no iekšās uz āru, pārformatēts caur absolūto mīlestību un atlikts atpakaļ kā tāda karsta vaska forma, kurā var ieveidot ko jaunu.

Būtnes cels mājas uz mākoņiem un lietus tecēs no apakšas uz augšu. Arī kalni būs no augšas uz leju. Gravitācijas nebūs, un visi vienosies, kurā virzienā lietas kritīs, ikmēneša sapulcē.

Tādā juceklī padzīvojušas, būtnes novērtēs iepriekšējo kārtību un atkal priecāsies, ka var sūtīt ziņas cauri laikam saviem pagātnes “es”. To cilvēki sauks par vēstījumu saņemšanu un makten priecāsies, ja atradīs savus radus nākotnē.

Kosmiskās dzimtas tad rīkos saietus uz ģeometriski tuvākās, vidējās planētas, un dzimtas saietā tiks daudz dziedāts un slavēts mūžam dodošais gars.

Tik daudz paralēlo pasauļu ar dažādiem, pavisam atšķirīgiem fizikas likumiem un ņēmumiem! Atliek tikai brīnīties, cik dziļā labirintā to Radītājs reiz bijis iesprūdīts, lai tik ļoti, līdz mazākajam sīkumam, izplānotu tās.

ADHD rabbit hole šodien piedāvā Rejection Sensitive Dysphoria

Mon, 18 May 2026 13:58:33 GMT

https://www.youtube.com/watch?v=z3ALcuPVMY4

Jeb, kāpēc cilvēki ar ADHD baidās, ka nebūs pietiekami labi, tāpēc
pārkompensē ar perfekcionismu un reaģē pārspīlēti.

***

Matemātikā īpaši bieži vari nejusties labi, jo tikai pie labas veselības un izgulējies cilvēks
spēj rēķināt tuvu 100% ideālam.

No šīs intervijas es paņēmu sev domu, ka cilvēks ar ADHD netic sev, tāpēc nepiesakās uz darbiem vai amatiem, ko patiesībā labi prastu un kuros ļoti labi iederētos.

Esmu izgājis praksi. Nākamajā skolā tai pieiešu atbildīgāk. Apsolu sev.

Fri, 15 May 2026 18:42:44 GMT

Prakse skolā, var teikt, ka šodien beidzās. (Jā, jau otro reizi šo rakstu)

Mentore man ielika 6 par praksi un norunāja monologu, ka vajag mācīt bērnus mīlēt matemātiku, nevis no viņiem censties iztaisīt teicamniekus.

Es gribēju viņus visus iztaisīt sekmīgus, es atzīstu to.

***

Ja es atceros bioloģiju, priekšmetu, kas mani garlaikoja visvairāk, tad to es tā arī neiemācījos mīlēt.

Man vajag to bioloģijas daļu, kur ir saskare ar medicīnu. Taču nosaukumus visām pļavas puķēm aizvien nezinu.

Arī sēņu nosaukumus nezinu.

Man bija ļoti laba bioloģijas skolotāja vidusskolā, kuras skolēni regulāri tālu tika olimpiādēs.
Stingra, taču mājās veica bio eksperimentus savam priekam.

Tomēr vienīgais 10 bioloģijā man bija ģenētikā 11. vai 12.klasē, kur pietika ar matemātiku
un dažām loģiskām operācijām, nebija no galvas nekas jāzubrās.

Tā man parasti bija 3- 6, man šķiet.

***

Es nezinu, vai 7.klasē zina, kas ir mīlestība. Turklāt, vai viņi mīl sevi.

Ja viņi nemāk mīlēt sevi, tad kā var mīlēt matemātiku?

Ja neskatās tik filozofiski, tad cilvēki gūst prieku no dažādām lietām.

Es zinu cilvēkus, kas gūst prieku no uzdevumu risināšanas. Citi gūst prieku no
vijoles spēlēšanas 4 stundas dienā 30 gadus.

Es gūstu prieku no rakstīšanas un lasīšanas. Vēl no mācīšanas.

Ja bērns negūst prieku no teksta uzdevumu risināšanas, kad pie manis nonāk 7.klasē,
tad sākt mīlēt matemātiku tad man šķiet diezgan utopiski.

***

Vispār šodien matemātikas skolotāju forumā izlasīju,
https://old.reddit.com/r/matheducation/comments/1tboubu/why_are_good_math_teachers_so_rare/

ka labākie matemātikas skolotāji nestrādā par skolotājiem, jo
arī risku analītiķiem, finansistam un inženierim esot jāskaidro citiem, kāpēc
matemātika strādā, un viņam par to maksā daudz vairāk, nekā skolā.

Tas liek apsvērt maģistrantūrā studēt kaut ko citu, lai man ir rezerves variants citai profesijai.

(Kursa) darbs par skolēnu motivāciju mācīties matemātiku ir pabeigts, aizstāvēšana 27.maijā

Thu, 14 May 2026 21:36:26 GMT

Ievietoju te, cibā, publiski tā nobeigumu ar secinājumiem.

"Nobeigums"

Šajā kursā darbā atklāju teorētisko bāzi, kas vajadzīga, lai skolotājs zinātu, kā būt motivējošam, iedvesmojošam un, tajā pat laikā, apzinātos matemātikas kā zinātnes vietu Latvijā, zinātu par darba un tālāku studiju iespējām viņa skolēniem, ja matemātika apgūta labi, izcili un teicami.

Latvijā skolotājs ir daļa no izglītības sistēmas tāpat kā citās valstīs, tāpēc cerība ko mainīt pastāv tikai tik daudz, kamēr skolotājs pats ir ar darbu un savu profesiju apmierināts, vēlas tajā palikt (pat ja piedāvātu iespēju aiziet uz citu darbu ar līdzīgu atalgojumu) un ir pats motivēts ierasties darbā vienmēr vesels un enerģisks.

Tā kā daudzi ārēji faktori (reformas izglītībā, stress laika trūkuma dēļ, mācību materiālu trūkums, dokumentācijas prasību maiņas, spiediens no vecākiem un skolas vadības par skolēnu rezultātiem, zems skolotāja profesijas prestižs Latvijas sabiedrībā, pārāk lielas klases u.c.) skolotājiem traucē justies atslābušiem darbā, tad
var secināt, ka lielai daļai skolotāju fiziski nav spēka, lai darbu nevis tikai paveiktu, bet tā laikā vēl motivētu un iedvesmotu.

Par spīti visiem šiem faktoriem, dzīvē mēdz gadīties klases ar skolēniem, kuriem ir labas sociāli emocionālās prasmes, kuri apzinās matemātikas lietderību reālajai dzīvei, kuru vecāki uzticas skolotājam kā pedagoģijas profesionālim, tāpēc es uzskatu, ka visiem skolotājiem ir jāzina, kā rīkoties, ja parādās iespēja mācīt šādu klasi.

Ja šādas klases un vecāku, un atbalstošas administrācijas nav, tad minimālais, ko skolotājs var darīt, lai motivētu skolēnus, ir rūpēties par savu labsajūtu, jo skolēni daudz labprātāk mācās no smaidīga, vesela un pozitīva skolotāja.

Šodien daudz pozitīva

Wed, 13 May 2026 18:35:00 GMT

No rīta zēna mamma, kurš pie manis šad un tad atnāk uz stundām, 5.klase, uzraksta, ka
zēns dabūjis kontroldarbā 10 pēc stundas pie manis. Parasti mācās uz 8-9.

Viņam tāda ambicioza skolotāja. Lika mācīties bināros skaitļus, kuri oficiāli
Skola 2030 programmā ir, taču lielākā daļa saprātīgo 5.klases matemātikas skolotāju, pat ģimnāzijās,
tos bināros izlaiž.

Šoreiz tā skolotāja bija 5.klasei iedevusi uzdevumus par aritmētisko progresiju, kuri normāli ir tikai 9.klasē.
Zēns sadusmojās un pieprasīja tikšanos ar mani svētdienas vakarā. Es svētdien tad arī viņam izstāstīju kā risināt, kā iegūt formulu,
ko māca 9.klasē. Arī pastāstīju, ar ko atšķiras diskrēti un nepārtraukti skaitļi. 5.klasē gan nesaka "diskrēti",
saka "sadalāmi lielumi" un "nesadalāmi". Ja tirgū var pārdot pusi cūkas, tad kinoteātri divarpus cilvēki apmeklēt nevar.

Viņš, ieguvis zinības par aritmētisko progresiju un cilvēku nedalāmību pa locekļiem, uzrakstīja k.d. uz 10.

Jautri un pozitīvi visai dienai.

***
Vakarā notiek otrs humors. Privātskolnieces mamma raksta FB, ka viņas meita, 9.klase, pēc vairākiem mēnešiem pie manis tagad
mācoties uz 9, jāmēģina uz ģimnāziju. Ko es par to sakot?

Līdz iestājpārbaudījumam ir 3 nedēļas.

Es, zinot to, ka klienta vēlmes jācenšas piepildīt, sūtu viņu uz RV1Ģ pēc zaļās grāmatiņas.

Meita patiešām mācās uz 9, tas ir fakts. Taču iemācīties risināt 3 nedēļās to, ko citi gatavojas gadu, un ko
es 2024.gadā ar milzīgu centību iemācīju 7 nedēļās (marts - maija sākums), ir vēl ambiciozāk.

Meitene ar mani sarunā privātstundas laikā ģimnāziju nepiemin, bet 9.klases CE no 2008.gada 1.daļu atrisina uz 49%.
Tas man ir fakts, ka atzīmes uz individuāliem kontroldarbiem nav tas pats, kas zināšanas kopumā.

Lai censtos tikt ģimnāzijā, pirmajā, testa daļā, kādus 80-90% derētu.

***

Tā nu es izjūtu, ka eksāmenu laiks ir - otrdien 9.tajiem latviešu valodas eksāmens, pirmdien 11.tajiem ķīmijas eksāmens.

Kāpēc es šajā pavasarī galu galā pārdegu matemātikas skolotāja darbā?

Tue, 12 May 2026 23:11:09 GMT

Kolēģe teica tā:

"Vidēja līmeņa klasē ar ļoooti dažādiem skolēniem katru dienu ir jāimprovizē,
jo nekad nebūs kā plānots un nesanāks kā plānots,
nekad nevar sagaidīt to, ko ceri un pats galvenais,
lai arī cik daudz tu ieguldītos, tāpat lielākajai daļai to nevajadzēs".

Es gan piebilstu, ka klase ar vidējo atzīmi "3,15" matemātikā nav "vidēja līmeņa klase". Tā ir ļoti zema līmeņa klase.

Vissvarīgākais man šķiet tas "Lai ar cik ieguldītos, tāpat lielākajai daļai to nevajadzēs".

Jo es biju pieradis strādāt par 20 eiro stundā, pasniedzot privātstundas matemātikā. Skolā man maksā aptuveni 10 eiro stundā.
Taču visa pavasara laikā es tā arī neiemācījos sagatavot divreiz sliktākas stundas un patērēt stundu gatavošanai divreiz mazāk enerģijas.

Tā ir elementāra fizika - enerģijas apmaiņas likums. Ja man maksā 2x mazāk, man vajadzētu darīt 2x mazāk. Taču es nemācēju,
aizvien to neprotu. Tāpēc arī pārdegu.

"Tu nevari ieliet no tukšas krūzes" (Dzen teiciens)

Sun, 03 May 2026 22:15:32 GMT

Katram, kurš strādā atbalstošā profesijā, ir jāuzpildās regulāri.

Šeit ir ieteikumi, kā to darīt.

🏹

Diskusija par matemātikas jēgu skolā un vispār

Wed, 29 Apr 2026 18:35:06 GMT

No rīta vadīju lekciju LU.

Lekcijā studentiem bija jādiskutē par šādiem jautājumiem:

* Kādas prasmes trenē matemātika 7. – 12.klasē, kas ir noderīgas gandrīz visās profesijās? Kāpēc ir vērts apgūt matemātiku 7-10 ballu līmenī, lai izkoptu šīs prasmes?
* Kādas prasmes trenē pierādījuma uzdevumi?

* Kādas zināšanas skolēni iegūst no matemātikas stundām, kas ir praktiski pielietojamas pieaugušo dzīvē?

* Ko konkrēti dzīvei dod Matemātika II modulis tiem, kas neplāno savu dzīvi saistīt ar STEM, taču vēlas «asināt prātu» ?

* Ar ko atšķiras matemātika, ko māca skolā, no matemātikas, ko māca augstskolā? (Tiek uzskatīts, ka, lai tiktu galā ar augstskolas matemātiku, ir jābūt labiem skolas matemātikas pamatiem)

* Kā domā matemātiķis?

* Kādas ir viņa domāšanas stiprās puses, kas tālāk noder dzīvē?

///\\\

Studenti nebija diez ko gatavi šādai diskusijai, jo daudzi no viņiem, tā izskatījās, bija pieraduši rēķināt, nevis domāt par jēgu.

Diskusija iesprūda pie jautājuma "Kā atšķiras augstskolas un skolas matemātika?". Viņi, iespējams, nebija par to domājuši.

Vēl diskusija iesprūda pie jautājuma "Kā domā matemātiķis?". Lai arī auditorijā bija topošie matemātikas skolotāji un matemātikas bakalauri, viņi nemācēja droši
pateikt, kā vispār tie matemātiķi domā. Viņi atzina, ka vēl nedomā kā matemātiķi, kad beigās es pateicu, kādas ir tipiskās matemātiķa domāšanas pazīmes.

Arī par to, ka matemātiķa domāšanai vispār ir kādas stiprās puses, kas noder dzīvē, viņi bija ļoti skeptiski. Teica, ka matemātiķi tik būvē savas teorijas, kam ar reālo dzīvi ir maz sakara. To dzirdēt bija ļoti bēdīgi.

///\\\

Es ceru, ka šiem studentiem atlikušajos studiju gados tomēr parādīsies apjausma, ko matemātiķis kā profesija un zinātnieks dod cilvēces attīstībai.

Vēl es varu domāt, ka, ja diskusijā būtu maģistrantūras un/vai doktorantūras studenti, atbildes būtu citas.

https://www.la.lv/video/vai-musdienas-ir-vajadziga-matematika Andrejs Ērglis runā ar fizikas doktorantu.

Replikas ( stāsts par sirmgalvi, kurš nevarēja nomirt) (12 lpp.)

Mon, 27 Apr 2026 21:16:33 GMT

Kādā decembra sākuma dienā viņš neizturēja un pasūtīja sev savas pirmās mīļotās meitenes repliku. Tieši tādu, kāda viņa bija deviņpadsmit gadu vecumā. Tajā laikā šis bizness bija kļuvis par ko vairāk, nekā tikai androīdu tirgošanu sirmgalvjiem. Šis produkts – pielāgojams androīds ar kāda konkrēta cilvēka izskatu 98% apmērā, bija kļuvis par ārstniecības līdzekli senioriem pret vientulību.

Ja viss sākās ar mehanizētiem suņiem un kaķiem, tad dažu gadu desmitu laikā cilvēki krita kārdinājumā izdzīvot viltus atmiņas vēlreiz.
Šāda androīda izgatavošanai vajadzēja oriģinālā cilvēka DNS, ierunātu balsi, rokrakstu un dažus citus parametrus, ko skolās reģistrēja uz priekšdienām valdības vajadzībām, ja nu kādai amatpersonai sagribētos repliku no kāda slavena skolēna.
Cilvēki simtu četrdesmit gadu vecumā, ja viņu radinieki, draugi, pirmā, otrā un trešā sieva – ja visi bija miruši pirms viņiem, ja viņi negribēja piepūlēties iepazīties ar kādu oriģinālo cilvēku, viņi pasūtīja repliku no cilvēka, kurā jau bija ieguldījuši gadu desmitiem ilgu laiku, sarunājoties un draudzējoties. Citiem vārdiem sakot – ieguldītais laiks atmaksājās tagad pat pēc oriģināla elpot pārstāšanas.
Repliku programmēšana pēc savāktā materiāla no oriģināla bija skrupulozs darbs, kas nekad nevarēja būt precīzs, jo replikai nebija intuīcijas, savu domu, savu jūtu un sniega sajūtas.

Tāpēc tika izveidota atsevišķa profesija, kura cilvēku apziņā bija gluži vai kā nekromanti – viņi, pētot aizgājušā oriģināla mantas, dienasgrāmatas, matus, asins paraugus, veica ļoti īpatnējus pierakstus, kas kalpoja par kodiem replikas izgatavošanai.
Pirmajās dekādēs pēc šīs tehnoloģijas palaišanas sabiedrībā bija lieli aizspriedumi, jo tika uzskatīts, ka to īpašnieki bija pārāk slinki, gļēvi, lai komunicētu ar oriģināliem. Taču, laikam ejot, ērtības repliku izmantošanā iesakņojās sabiedrības apziņā kā komforts, bez kura daudzi vairs negribēja dzīvot.
Sagaidīt paša elpas apstāšanos (jo vārds “nāve” sabiedrībā bija aizliegts ar likumu) bez sev mīļas replikas klātbūtnes nozīmētu, ka esi tik liels noziedznieks, ka valsts drošību sargājošās iestādes tev šādu pirms-izelpas vēlēšanos ir liegušas.

Repliku remontdarbnīcas bija katrā lielā pilsētā, taču savu lomu pildīja tikai ārkārtējos gadījumos.
Ja oriģinālam DNS bija ieraksts, ka pastāv iespēja, ka tas “sajuks prātā”, tad replikas neracionāla izturēšanās varēja tikt attaisnota ar šādiem oriģināla gēniem. Tāpēc daudziem repliku izgatavotājiem bija lielisks alibi replikas – brāķus nodēvēt par oriģinālu visļaunākā likteņa iemiesojumiem. Ja oriģināla DNS bija slimības marķieri latentā veidā, tad tie tur bija un vienmēr būs. Replika bez tiem būtu nekvalitatīva. Lūk, tāda ačgārna loģika.
Tomēr caurmērā replikas darbojās uz pielāgota mākslīgā intelekta bāzes, kurš bija ieprogrammēts atdarināt aizgājušā oriģināla manieres, jokus, žestus, dzīves ritmu un hobijus. Personība bija nokopēta maksimāli. Ja oriģināls dzīves laikā bija gribējis aizbraukt uz Havaju salām, bet nebija to paspējis, replika bija gatava ceļojumam un izrādīja neviltotu sajūsmu, plānojot braucienu. Tāpat ar hobijiem.

Replikas daudziem sirmgalvjiem ļoti patika, jo izstaroja dabisku pozitīvismu visās dzīves situācijās, ja vien oriģināls nebija totāls rūgumpods. Jo repliku blakus uzdevums bija noturēt sirmgalvī mundru garu, dzīvesprieku un interesi par katru nākamo dienu.
Valsts arhīvā bija dati par to, cik oriģinālu šobrīd ir valstī, cik tie ir veci, kāda ir to dzīves laikā pienestā vērtība sabiedrībai, kāds ir bijis to dzīvildzes efektivitātes koeficients. Citiem vārdiem, cik strādīgs cilvēks ir bijis, cik dienas savā mūžā noslimojis, cik stundas datubāzē reģistrētas dzīves laikā ar atzīmi “oriģināls atguva šajā laikā spēkus jaunu ideju ģenerēšanai”.

II

Viņš no repliku izgatavotāja dabūja savu pirmās sievas modeli un nopriecājās, ka oriģinālam nebūs viņu jākopj. Tajos laikos vecīšus kopa gandrīz tikai replikas, jo apkopt simtu trīsdesmit gadu vecu oriģinālu prasīja daudz laika.
Viņš vēl bija labā stāvoklī – varēja pietupties un palēkties. Varēja pats pagatavot savu mīļāko zupu, viņam nebija jāpārtiek no pārtikas kapsulām, ko pēc tam izšķīdināja verdošā ūdenī. Viņš savas dienas vadīja, lasot grāmatas un pastaigājoties gar jūru. Daudzus gadus pēc aiziešanas no aktīvā darba simt gadu vecumā, viņš turpināja konsultēt par to, kā vadīt augstāko izglītības iestādi. Taču ar laiku viņam apnika arī tas.
Tā nebija, ka viņš gribētu doties projām, nebūt nē, taču pārdomas par to, ko lai dara ar vēl atlikušo laiku savā dzīvē, kā to piepilda, viņam bija. Viņam pienācās valsts pensija par nostrādātajiem septiņdesmit gadiem, viņam bija vēl dzīvi daži draugi, kurus viņš satika pāris reižu gadā. Tomēr nav vērts runāt par otro, trešo vai ceturto jaunību viņa vecumā. Kalnos vairs nekāps, mucas nenesīs un zemessardzē nepiedalīsies.

Runā, ka cilvēki, tuvojoties simt gadu slieksnim, kādreiz daudz vairāk domāja par garīgumu. Taču tad notika paradigmas maiņa sabiedrībā, kuras rezultātā visa iedzīve tika robotizēta. Vienīgais, kas atšķīra oriģinālu no replikas, bija dažu oriģinālu nelokāma pārliecība, ka viņos ir radošums, iedvesma, savienojums ar kaut ko, kas ir ārpus viņu pašu smadzenēm. Šīs ilūzijas, naivā domāšana un romantisms dzejniekiem lika šķetināt realitātes audumu tādu vārdu pavedienos, kuros bija pateikts vairāk nekā intelekts spēj izlasīt. Labākie dzejnieki arī mūsdienās rakstīja divos un trijos slāņos, viņu dzeja aizpildīja lasītāju apziņas apcirkņos tādus kambarus, par kuriem tie paši nezināja, ka tie stāvējuši tukši.

Palikt jaunam. Aiziet esot garā jaunam. Tāds bija viņa mērķis, taču viņš savā dzīvē jau bija visu sasniedzis, ko vēlējās. Gan mīlestību, gan atzinību darbā, gan maz-maz-mazbērnus, no kuriem savā digitālajā spogulī saņēma regulārus sveicienus visos svētkos.

Jāceļ jauni mērķi! Jātop laimīgākam, piepildītākam. Katra diena jāuzlūko ar jaunu iedvesmu, kā esot ceļojumā. Tad vajadzēja iepazīties ar jauniem oriģināliem. Vārds “oriģināls” sabiedrības leksikā ienāca pamazām, aizstājot vārdu “cilvēks”. Oriģināls apzīmēja ko tādu, no kā pēc tam darināja klonus un replikas. Oriģināli bija uzskaitīti valsts datu bāzēs ar
kodiem, kas atbilda dzimšanas kodam kādreiz. Oriģināli bija tie, kuru darbību noteica saprāts, intuīcija, lēcienveidīgi, apzināti apziņas līmeņa kāpumi, jo oriģināli mācījās, izmantojot virsapziņu. Kamēr replikas tika papildinātas ar kodu.

Kopā ar jauniegūto repliku viņš spēlēja golfu, galda tenisu, pastaigājās gar jūru. Replika noderēja arī mājdzīvnieku barošanai. Ēst sev viņš gatavoja pats. Replikai viņš ierādīja vienu no mājas gala istabām, kur pa nakti uzlādēties.

III

Pārmaiņas sākās pēkšņi. Kādās brokastīs, kuras viņi pavadīja kopā no rītiem, kad jūra aiz loga liegi šņāca, viņa replika sāka runāt par to, ka viņas roka ir sintētiska, tajā ir “viedā sintētiskā matērija”, taču viņa roka ir daļēji vieda organiskā matērija. Viņa teica, ka viņam vajadzētu rīkoties, lai viņa roka kļūtu par pilnīgu viedo organiskās matērijas izpausmi. Viņam vajadzētu pārprogrammēt savu DNS, lai viņa izpausme kļūtu tikpat vieda kā viņas roka, kura spēja atjaunoties gandrīz momentā pēc kritiena vai nobrāzumiem.

Varētu domāt, ka tā bija viņas vēlme, domāšanas modelis, lai arī viņam būtu tikpat “laba” roka. Taču organiskās dabas dēļ tā nebija perfekta. Pagaidām. Arī šajā ērā oriģināli varēja saslimt ar vēzi, tikai to parasti konstatēja divu nedēļu laikā, un tad bija obligāti jāiet uz psihoterapiju un somaterapiju, lai izprastu, kāpēc, kādu iemeslu dēļ viņu ķermenis ir izvēlējies šādu reakciju uz vides kairinājumu.

Šai iekārtai, kurā viņš dzīvoja, bija daudzi plusi, un viens no tiem bija tāds, ka farmakoloģija visiem bija par brīvu. Vairs nebija korporāciju, kas pelnītu uz cilvēku slimībām. No otras puses, katru nedēļu visiem bija jātaisa asins un urīna analīzes, lai konstatētu pārmaiņas organismā. Daudziem kloniem bija valsts dots ķermenis, tie bija uzauguši bērnu namos. Šis ķermenis, kuros mita viņu apziņa, bija valsts īpašums. Tāpēc valsts rūpīgi pieprasīja, lai ķermenī mītošā apziņa uzturētu ķermeni tuvu ideālam lietošanas stāvoklim.

Oriģinālu ķermeņi bija viņu pašu īpašums, taču bezdarbs bija aizliegts ar likumu, bija jāstrādā no trīsdesmit līdz simts gadiem visiem. Sabiedrībā nebija ne invalīdu, ne mazturīgo, ne psihiski slimo, jo gēnu inženierijas pamata komplekts, ko valsts “uzspieda” visiem vecākiem noteica, ka nav atļauts laist pasaulē mazuļus ar pārāk lieliem defektiem.

Deviācija un defekts nebija sinonīmi, tāpēc bija atļauti mazuļi ar afantāziju, autismu, dažādām citām neirodiverģencēm, kurām vecāki bija piekrituši, jo jau pāris nedēļu jaunam auglim ārsti spēja noteikti procentuālās iespējas uz šādām īpatnībām.

Viņam šāds izteikums šķita ļoti atbilstošs robotu domāšanas veidam. Roka nav perfekta, taču tā ir mana roka, kalpojusi jau ļoti ilgu laiku, aizvien spēj noglāstīt mājdzīvnieku, sagriezt dārzeņus, rakstīt un zīmēt. Viņam pilnībā pietika ar to, ka iegriežot rokā ar papīru, tā sadzija dienas laikā, nevis sekundes laikā.
Dzīšanās pēc perfekcijas bija pagātnes produkts. Arī robotizācija un replikas nāca no laika, kad cilvēki centās atvieglot savu ikdienu no smagiem, fiziskiem darbiem kā darbs raktuvēs, celtniecībā vai mežniecībā. Lielākā daļa sabiedrības strādāja diplomātijā, kultūru apmaiņā ar citām planētām. Visa veida kultūra, māksla bija oriģinālu pamats, taču arī zinātnei bija liela loma, jo esošā tehnika bija jālabo un jāpilnveido. Līdz ar to darba pietika visiem, jo uzgleznot skaistāko gleznu pasaulē nav tas pats, kas noskriet simt metru distanci astoņās sekundēs.

Tāpēc viņš sākumā šo izteikumu ignorēja kā programmēšanas kļūdu. “Ko viņa man piekasās?” Mūsdienu medicīna, kurā valsts apmaksāja tādu cilmes šūnu potēšanu, lai oriģinālam ataugtu zobi vai mati, bija iespējama tāpēc, ka ķermeņi, kā iepriekš minēts, pilnībā nepiederēja nevienam – tie bija koplietojams instruments, kas visiem bija pieejams. Ja kādam atklāja lielas dotības odu sacerēšanā, ja viņam uz to bija liels talants, tad viss, cauri, līdz simt gadiem valsts tevi spiež drukāt odas visām draudzīgajām starpzvaigžņu civilizācijām.

Viņš turpināja ēst savas brokastis. Rokas kā darba instruments. Labā roka kļūst vēl labāka. Labā roka, kad ieskatās, sastāv no neskaitāma daudzuma šūnu, kas ir simbiozē. Sarkanie asinsķermenīši, vēnas, nervi, savienojums ar visām smadzenēm. Ar kuru vietu viņš vispār domā? Oriģināliem, lai tie atšķirtos no biorobotiem, kā sauca klonus, kas nebija spējīgi radīt neko jaunu, bija jābūt ar savienojumu, kurš nodrošināja iedvesmas klātbūtni.

Pēc pusdienām viņš savai replikai, pirmās sievas deviņpadsmit gadu vecumā izskatā, jautāja: “Ar ko man būtu jāsāk, lai uzlabotu savu roku?”
- Viņa atbildēja: “Sāc ar to, ka izlasi, kāds ir apgaismots, pilnībā brīvs cilvēks. Saproti, kas Tev trūkst līdz tādam?”

Šajā iekārtā vārdu “cilvēks” lietoja kā sinonīmu vecai, taču kvalitatīvai automašīnai. Kā tādam retro auto modelim, kurš ir pārāk skaists, lai to mestu ārā, tikai tāpēc, ka tas brauc ar maksimālo ātrumu sešdesmit kilometru stundā.

Viņš ķērās pie visu svēto rakstu lasīšanas. Tāpat nebija nekā cita, ko darīt. Jau pēdējos divdesmit gadus viņš pavadīja savā mājā pie jūras, domājot, ka drīz dosies prom. Taču viņa fiziskie rādītāji atbilda daudz jaunākam oriģinālam, viņš bija ļoti maz nolietojis savu ķermeni. Tas pilnīgi noteikti neuzskatīja par vajadzīgu tik drīz apstāties. Taču viņš un viņa apziņa gan nesaprata, ko no viņa vēl gaida. Valsts noteikti vairs neko negaidīja. Bērni un radi viņu lika mierā, viņš dzīvoja vienkārši.
Arī Vēdās un citos rakstos minētie dzīvoja vienkārši, taču ļoti priecīgi un patīkami. Viņi zināja, kurp dosies pēc aiziešanas. Viņi jutās vajadzīgi arī vēl šeit. Pie viņiem brauca ciemos. Pie viņa neviens neprasījās ciemos. Viņš dzīvoja pilnīgi viens pats ar savu suni, kaķi un repliku. Viņa zināšanas par to, ko viņš darīja savus septiņdesmit gadus darba gadus – mācīja citiem kaligrāfiju, arī reti kuram bija vajadzīgas.

Daudzi sirmgalvji dzīves nogalē grib justies vajadzīgi. Taču viņam bija diezgan labi ar sevi.
Viņam bija grāmatas un viņš, tāpat kā iepriekšējos piecdesmit gadus, katru dienu veltīja stundu glītrakstīšanai. Caur rokrakstu mēs iepazīstam sevi. Caur to, kā tas mainās. Par to ir vesela zinātne. Viņš neticēja rokas līniju lasīšanai, taču pārmaiņas savā rokrakstā gan liecināja par brīžiem, kad viņš ir juties ilgstoši iedvesmots, pacilāts. Kad garastāvoklis mēnešiem ilgi bijis depresīvs, bija grūti rokrakstu saukt par glītu, pat ja tehnika bija aizvien izcila. Vēl viņš nodarbojās ar ūdensrožu audzēšanu dīķī. Tās it kā auga pašas no sevis, taču tām vajadzēja atbilstošu ekosistēmu.
Kāpēc viņš vispār pasūtīja repliku? Jo vēlējās atcerēties, ko gribēja sasniegt, kad pats bija jauns un iepazinās ar pirmo sievu. Vēlējas saprast, vai jaunībā ir bijušas ieceres, ko viņš ir aizmirsis, sevi norakstījis kā pārāk netalantīgu. Viņam bija viens rūpals kā gleznotājam - sava darbnīca, kur viņš jauniešiem mācīja kaligrāfiju. Citi darbi, pienākumi, palika tā ēnā. Tagad bija laiks to celt ārā. Tagad bija ļoti daudz laika.

Jaunībā daudz ieceru, jūra līdz ceļiem. Gribas Nobela prēmiju, kuras matemātikas jomā nemaz nav. Gribas būt par Visuma grāmatvedi, kaut uz katras planētas savi kundziņi uzmetušies. Tik daudz glupību galvā. Kas no tā visa bija labs? Kurā brīdī vēlmes sāk saskanēt ar veselo saprātu, kurā brīdī viņam pašam parādījās pirmais mentors, kurš viņam pateica, uz ko viņam ir patiess talants?

Kurš vainīgs pie tā, ka daļai vīriešu, pēc tām oriģinālu, mentora nemaz nebija, paši kūlās kā prata? Viņam paveicās, ka kaligrāfija ir tehnisks darbs, līdzīgi kā ainavu gleznošana. Vai nu tev ir milzīgs talants, vai arī tev agri kāds pasaka, ka tu izšķied laiku.

Agrās jaunības laiks, pieci līdz trīsdesmit gadi, paredzēts, lai ļoti intensīvi mācītos. Ja Tu sāc rakt nepareizajā vietā, ar nepareizo lāpstu, tad, par laimi, viņa laikmetā kādam skolotājam bija pienākums to pateikt. Jo citādi valstij piederošais, vai vismaz apgādībā esošais, ķermenis tiktu izlietots neoptimāli.
Optimizācija nebija pašmērķis, taču tā bija rūpīgi veidota sistēma, lai katrs oriģināls un klons būtu sabiedrībā derīga vienība. Kopš notika brīva gaisa satiksme ar citiem zvaigznājiem, kopš profesiju reģistrā parādījās vairāki simti jaunu profesiju, izvēle kļuva daudz lielāka, taču arī iespēja kļūdīties palielinājās.

Kaligrāfija nav glītrakstīšana, jo svarīgs ir stils un nianses. Ir dažādas skolas un doktrīnas, tomēr ir vajadzīga individualitāte, kas piemīt tikai oriģināliem.
Varbūt tieši tāpēc viņam šķita bezjēdzīgs replikas komentārs par viņa roku. Viņš ar savu roku bija pelnījis sev iztiku visu mūžu. Viņa roka pauda viņa dvēseles pieredzi, viņa unikalitāti, taču vienlaikus stingru iekļaušanos tajā, kas bija kaligrāfijas kanons viņa laikmetā. Viņš bija labs ar to, ka bija oriģināls, kurš bija savu talantu izslīpējis līdz dimanta mirdzumam. Un tagad pēkšņi ar to ir par maz? Un to saka mākslīgais intelekts ar viņa pirmās sievas seju, ko viņš atveda mājās, lai sevi izklaidētu un remdētu alkas pēc nākamās dzīves, kur viņš atkal būs jauns un varošs? Tā vietā šis intelekts apgalvo, ka viņš nevar nomirt, jo nav sasniedzis pilnību, viņa roka nav atdzīvojusies, atplaukusi kā orhidejas zieds ziemā, tāpēc viņš var kā tādā Murkšķa dienā jau kuro desmitgadi iet gulēt un mosties pie jūras, kura nemainās, tikai kā Solaris filmā atspoguļo viņa zemapziņas slēptākos fantomus, lai tie traucētu viņam gulēt.

Viņš, godīgais pensionārs, sava aroda turpinātājs, apmācījis vairākus simtus mācekļu piecdesmit gadu laikā, nav gana labs? Tik tiešām “Deus ex” - “Dievs no mašīnas”, sengrieķu drāmas cienīgs pavērsiens viņa dzīvē.

Tomēr kas cits viņam atlika, kā turpināt meklēt. Varbūt viņa vēlmes simt trīsdesmit gadu vecumā ir tikpat glupas kā agrīnajā jaunībā? Vēlme ātrāk piedzimt vēlreiz, ātrāk atkal peldēt, mīlēties, skriet, kāpt kalnos, jāt ar zirgiem, izbaudīt vingra ķermeņa vilinājumu? Kādas tad ir alternatīvas?

Svētajos rakstos bija atbildes, ka pēc iziešanas no Samsāras rata oriģināli ir brīvi dzīvot svētlaimīgajās pasaulēs, kur nav fiziskas miesas, taču skolotāja statuss paliek, un var “no augšas” apmācīt visus, kas vēršas pie gaismas dievu aizgādnības. Vai tas nozīmēja būt par ēterisku statuju kādos daudzdimensionālos Elizejas laukos? Mūžīga attīstība, tikai bez vīna, bez debatēm par labo un slikto, jo sliktā vairs nav, mūžīgs evolūcijas ceļš, kas ved… Jā, patiesi, uz kurieni?
Jaunu Visumu radīšanu augstākā kvalitātē, kur Visaugstākais Kosmiskais Radītājs ir mācījies no savas pieredzes, un tiem, kas tur tālumā, dažādās galaktikās, cenšas sasildīties pie ugunskura, ir nodrošinājis labākas izredzes izdzīvot līdz nākamajam ciklam.

Tomēr Viņam nebija skaidra viņa loma tajā visā. Tāpat svētajos rakstos bija teikts, ka katrs var iet ceļu savā ātrumā un, pirms kļūt par jogu vai sasniegt apgaismību, visžēlīgais radītājs netiesās tos, kas vēl miljons reižu vēlēsies gan baudīt vīnu, gan jaunavas.
Galu galā visas pieredzes reiz apnīk, gribas jaunas. Taču viņam - ķermenis pie jūras paliek it kā jaunāks, nāve attālinās, un, tomēr, viņš katru dienu pieredz vienu un to pašu. Paisums, bēgums. Miers, brāzmas. Kuģi nāk un aiziet. Kaijas kliedz, tad klusē. Visu laiku viens un tas pats. Viņš sapņos redz tās pašas okera krāsas mājas, kurās pirms vairāk nekā simt gadiem uzauga pie tantes.

Viņa patvērums ir tantes ievārījuma spainis, kurā vienmēr varēja pašņakarēties. Vēlāk viņa patvērums bija darbnīca, kurā viņš rakstīja, kamēr nogura rokas. Tad viņš rakstīja ar kāju pirkstiem turot otu. Kad viņš jutās īpaši apmāts, viņš rakstīja, turot otu zobos.

It kā viņš būtu tintes trauks, pilns melna labuma, kuram jāspēj iznākt ārā tā, ka kādām acīm to ieraugot, jāapžilbst no grācijas, simetrijas un kursīva majestātiskuma.
Vispār jau dažos no tiem viltus svētajiem rakstiem bija teikts, ka cilvēks iestrēgst Samsāras ratā, jo domā, ka viņam ir jāatstrādā visa karma, visa pagātnes žults un piķis, lai kļūtu tīrs un varētu doties prom no šīs Zemes skolas. Taču tas ir tikai triks, lai cilvēkam liktu atgriezties uz Zemes vēl un vēl. Jo karmu daudz vieglāk ir sastrādāt jaunu, nekā veco atbrīvot. Tāpēc tā ir Sīzifa situācija. Pareizais domu gājiens ir piedot pašam sev par pagātnes grēkiem, pašam sev veikt grēku atlaišanu un dzīvot, cik vien saskaņā ar sirdsapziņu ir iespējams.

Tāpēc viņš beidza pārdzīvot par to, ka nevar nomirt. Cits jautājums, vai ar degsmi gaidīt nākamās dzīves jaunību ir tā vērts.

IV

Viņš ielika sociālajos tīklos aprakstu, ka ar viņu repliku notiek neparastas lietas. Tā viņu grib mudināt kļūt apgaismotam, lai viņa roka kļūtu “organiski ideāla”.
Viņam atbildēja kāda sieviete, simt desmit gadus jauna, ka arī viņas replika stāsta līdzīgas lietas. Viņējā runājot par “organiski ideālām kājām”, jo pati sieviete darba gados bija dejotāja.

Pēc tam arī vairāki citi sirmgalvji secināja, ka viņu replikas ir kāds ieprogrammējis tādā veidā, ka viņas, ja sirmgalvis izskatās nomākts, garlaikots un neiedvesmots, sāk runāt par svēto rakstu lasīšanas svarīgumu, lai attīstītu to ķermeņa vietu, ar ko cilvēks darba gados pelnījis iztiku. Viņi secināja, ka visas šīs replikas nāk no viena uzņēmuma, tāpēc šāda uzvedība droši vien ir viena programmētajā vai to grupas darba auglis.

Tomēr šī detektīva cienīgā izmeklēšana beidzās ar iebildumu, ka nevar uzņēmumu viennozīmīgi iesūdzēt tiesā par šādu rīcību, jo mērķis - atgriezt sirmgalvjos dzīvesprieku, ir nodefinēts kā bāzes programma. Tā sasniegšanai ir iespējami, atļauti, dažādi līdzekļi, pat ja materiālistiski noskaņotajiem oriģināliem runas par to, ka viņu galvas, rokas vai kājas ir nepilnīgas, šķita murgi. Sirmgalvji izveidoja darba grupu, kura izdomāja, ka problēma ir pašas replikas, kas uzbāžas ar garīgo attīstību.
Lai būtu jautrāk, sirmgalvji sabāza savu jaunības sievu/vīru replikas vienā divdesmit istabu villā un lika viņām pašām veidot romantiskas attiecības savā starpā, studēt visus svētos rakstus un daudz vingrot. Kas gan, atklāti sakot, bija absurda teātris, jo repliku ķermeņi bija no moderna metāla sakausējuma, tāpēc vingrošana neko nedeva, jo replikām nav muskuļu. Tāpat arī meditācija replikām neko nedeva, jo tām nav sirds. Tomēr visi sirmgalvji šo pašizveidoto realitātes šovu skatījās ar lielu aizrautību un smējās, kad kāda replika centās notēlot, cik nu tās galvā esošai mākslīgais intelekts ļāva, apgaismības un atklāsmes brīžus.

Ņemot vērā, cik ļoti sievietēm cilvēku sabiedrībā reiz patika lugas, teātris, ziepju operas, datorspēles, kurā tiek simulēta cilvēku ģimeņu dzīve, arī daudzi sieviešu dzimuma oriģināli vareni uzjautrinājās, vērojot šo absurdu. Vīriešu dzimuma oriģināli, savukārt, dabūja iepazīt, kā tas ir, kad sintezē visu svēto rakstu zināšanas un grib sasniegt kaut ko, kam liela daļa cilvēces pagātnē neticēja nemaz, un neticēja pat kategoriski, ar putām uz lūpām atbildot, ka Dieva nav, dvēseles nav, intuīcija ir miegā apstrādātās informācijas sekas, un vispār jēga ir tikai empīriskajai četru dimensiju - platums, garums, augstums un laiks - pieredzei.
Taču tad 22.gadsimtā fizika iepazinās ar neapgāžamiem pierādījumiem piecu, sešu un augstāku dimensiju esamībai, un visa konstrukcija par to, ka dzīve ir paradīze bagātajiem un katorga nabagajiem, sabruka.

Sekas šim eksperimentam galu galā bija tādas, kādas repliku programmētāji bija iecerējuši. Sirmgalvji skatījās šo šovu, iepazinās savā starpā, smējās, dzēra sulas un paši saposās, atdarinot replikas, kas arī uzkrāsoja sejas, atdarinot cilvēkus (šajā laikmetā makijāža tika uzskatīta par absurdu resursu tērēšanu).
Viņam, mūsu stāsta galvenajam varonim, kurš pirmais bija sociālajā tīklā ielicis informāciju, atradās favorīte, kurai viņš pats arī patika. Šie sirmgalvji, no kuriem daļa bija nīkuši savās privātmājās bez lielas socializācijas, tagad paši ballējās kā traki. Jo, ja viņu kopējā problēma bija tā, ka viņi bija pārāk jauni, lai mirtu, vienalga - simt desmit, simt trīsdemit vai simt četrdesmit gadu vecumā, viņi nolēma svinēt dzīvi. Viņiem bija pensija. Viņiem nebija jāstrādā. Viņu maz-maz-mazbērni bija izauguši. Viņu suņi un kaķi bija paēduši, un viņiem pat bija replikas, kas signalizēja, ja kaķim trauciņā vairāk par piecpadsmit minūtēm nav bijis ēdiena.
Tomēr ballītes simt trīsdesmit gadu vecumā atšķīrās no jaunības dzeršanas, dejošanas un vēlmes iepazīties ar visiem skaistajiem oriģināliem savā miestā. Šajos saviesīgajos vakaros bija daudz viedāks rāmuma un straujuma sajaukums, it kā viņi nesteigtos vairs nekur. It kā viņi nebaidītos, ka viņus pametīs, viņiem salauzīs sirdi, mašīnai pārplīsīs riepa tieši pirms meitene ar to aizvesta uz pludmali skatīties saulrietu.

Ja 21.gadsimtā vēl skolas ražoja paklausīgus vēlētājus, biroju darbiniekus, kuri paklausīgi dzēra zāles un paklausīgi nomira, nesasnieguši pensijas vecumu, lai neradītu sistēmai zaudējumus, tad šajā, 23.gadsimtā, oriģināli dzīvoja desmit, divdesmit un četrdesmit gadus pāri pensijas vecumam, zāles dzēra maz vai nedzēra nemaz, vecumdienas pavadīja valsts apmaksātās privātmājās pie jūras vai ezeriem un bija padomdevēju, konsultantu kārta jaunajai paaudzei.

V

Atgriezīsimies pie tā, kāpēc tas repliku šovs par teoloģiju bija tik smieklīgs.

Tajā izspēlēja cilvēces vēstures gaitu, kā ik pa dažiem gadsimtiem, vai gadu tūkstošiem, ieradās kāds “no augšas” un nolaida cilvēkiem zināšanas par to, kā jādzīvo. Mozus saņēma informāciju, tad Buda, tad Muhameds, tad Mormoņi, tad Bramini, tad vēl Konfūcijs, un tā bez gala. Visu laiku viens un tas pats - kāds citplanētietis nolaižas savos uguns ratos uz Zemes, pārvēršanas par degošu krūmu, garām iet Mozus, kurš nez kāpēc nav šizofrēniķis, un sāk sarunu ar krūmu, kurš viņam pastāsta lielo vēsti.
Šāds scenārijs atkārtojas ļoti regulāri, un cilvēki notic, ka lielā vēsts ir tā vērta, lai par to karotu, strīdētos, raudātu un lūgtos.
Cilvēki notic tam visam kādu krietnu laiku, kamēr paši sāk apzināties, ka atslēga vienmēr bijusi degungalā. Viņi tiek izmantoti, un tie, kas dod dažādu informāciju, ir tādi paši kā viņi, tikai tehnoloģiski attīstītāki. Tad cilvēki sāk meklēt patiesību ārpus tuvīno citplanētiešu samizdata par to, kā viņiem, pavisam citai divkājaino sugai, ir jādzīvo.

Viņi uziet kosmiskos likumus, kas ir bāzes programma visam Visumam, lai lielākie parazīti tajā galīgi nenoēstu aitas - lētticīgās civilizācijas, kas notic visam, ko no augšas kāds nolaiž.

Viņi atklāj, ka kāds ir sadrukājis šos kosmiskos likumus, kuri kādreiz nav bijuši vajadzīgi, jo Visaugstākajam Kosmiskajam Radītājam vēl nebija ienācis prātā ļaut eksistēt parazītiem. Tālāk viņi izlasa, ka viņi paši ir daļa no šī Radītāja, un viņiem ir brīva izvēle - būt parazītiem, būt oriģināliem, vai būt ārpus šī spēļu laukuma un piedalīties jaunu spēļu laukumu radīšanā kā inženieriem.

Par inženieri būt ir sarežģīti, tāpēc cilvēces vairākums nobalso par oriģinālu ideju. Tā mainījās cilvēces paradigma uz oriģinālu paradigmu. Tomēr palika atklāts jautājums, kā tieši no oriģināla kļūt par inženieri. Tā kā oriģinālu valdība saprata, ka labvēlīgi noskaņotie inženieri vienmēr ir palīdzējuši cilvēcei, tad sakari bija jāturpina uzturēt. Nebija riska, ka kāds, kurš izgājis ārpus spēles, paliktu nesasniedzams. Viņa idejas, dzīves gājums, domāšana, rīcība un apraksts par viņa vērtību sistēmu, palika valdības datu bāzēs, to varēja viegli iekopēt kādā replikā, un replicēt visus svētos pēc kārtas. Ja vien viņi izrādītos noderīgi un spētu savu svētumu ne tikai starot uz āru, bet arī iemācīt, kā līdz tam tikuši.

Kopumā cilvēku suga, cilvēks 2.0, ieguva, jo ideja, ka vienmēr cilvēces vēsturē līdz 21.gs beigām kāda viena daļa ir parazitējusi uz otras, jo citplanētiešu informācija bija par “Skaldi un valdi” un “zilās asinis valda pār pārējām”, kastu un kārtu sistēmu, bija saindējusi primitīvo sabiedrību, kurā nebija naudas, varas un vēlmes izdzīvot. Tas gan nebija droši, vai tāda sabiedrība reāli eksistējusi, kas bijusi dzīvnieku apziņas līmenī, jo pieņēmusi, ka daļa biedru vienkārši nomirst, tas ir dabīgs process, un nāve nav nekas īpašs. Pašrefleksijas maz. Kaut arī dzīvnieki sēro.

Pamata apziņas līmenis cilvēkam 2.0 bija tāds, ka bija jābūt oriģinālam, lai Tevi neapsaukātu par repliku, klonu vai biorobotu, pat ja digitālajā pasē bija teikts, ka esi dzimis kā oriģināls un abi tavi vecāki bijuši oriģināli. Tieši radošais process, radošā dzīve jaunajā paradigmā tika uzsvērta kā vissvarīgākā. Tāpēc oriģināli viens otram nodrošināja vislabākos apstākļus radīšanai.

Reliģija kā tāda izzuda un kļuva par absurdu, kas turējis cilvēku prātus cietumā daudzus gadu tūkstošus. Garīgums, savas dvēseles izcelsmes zināšana, sarunas transā ar labvēlīgajiem inženieriem, kalpoja kā aizstājējs, taču no katra oriģināla bija prasība, ka viņš sevi apzinās kā Dievu - esību, kas rada savu realitāti un ir atbildīga par visu tajā.

VI

Sirmgalvju kopiena, kas beigusi ballēties un noskatījusies repliku realitātes šovu par reliģijām, pārgrupējās un informēja valdību, ka vēlas, lai programmētājam vai to grupai, kura tik “viltīgi” replikās ielikusi ziņu par svēto rakstu lasīšanu, tiktu piešķirta publiska atzinība.

Tā kā viņi jau dzīvoja privātmājās pie jūras, tad viens otru atradušie vecīši un vecenītes atdeva savas replikas atpakaļ valdībai un iekārtojās uz jaunu dzīves posmu, kurā viņu mērķis vairs nebija mierīgi nomirt, lai strauji dzīvotu nākamajā dzīvē, bet gan izveidot jaunas ģimenes, kurās bērni dzimtu ideju pasaulē no tā saradītā, ko viņi - katrs pāris, kopā radīs savā kopdzīvē, kas tik tikko bija sākusies. Viņi atgriezās dzīvot šeit un tagad.

Aiz loga aizvien bija jūra. Tāpat bija paisums un bēgums, tāpat kaijas kliedza un klusēja. Taču viņu domas bija kur citur. Viņi vairs nejuta sevi kā vakuumā esošu putekli, kurš, lai arī dzīvē daudz paveicis, nevar sagaidīt putekļu sūcēja maigo pieskārienu. Viņi nu bija augi, kuri pumpurojas, zarojas, evolucionē, zied, mirdz, fotosintezē, plaukst, vīst, atkal zied, un tas viss notiek vienlaicīgi. Viņi tomēr bija kļuvuši ideāli organiski, kā viņu replikas to vēlējās.

Kanādas profesors pierādīja, ka studentu IQ universitātēs ir samazinājies par 17 punktiem

Mon, 20 Apr 2026 18:00:58 GMT

https://www.youtube.com/watch?v=PtgQCl2bCrE

https://www.scienceopen.com/hosted-document?doi=10.14293/S2199-1006.1.SOR.2024.0002.v1

Turklāt agrāk studenti universitātē mācījās 2–3 stundas mājās uz katru stundu lekcijās, tagad šis skaitlis ir drīzāk 1 stunda mājās uz katru lekcijas stundu.

Tas nozīmē, ka profesori, kas sāka mācīt 90. un 2000. gados, jūtas tā, it kā viņiem viss būtu jāatvieglo, jo
ielikt 7 vai 8 cilvēkam ar 90 IQ, kas ir zem vidējā, prasa nopietnu pārbaudes darbu atvieglošanu.

Profesora pētījums tika izņemts no zinātniska žurnāla tikai tāpēc, ka portālā X nīdēji teica, ka tas ir diskriminācija pret cilvēkiem ar invaliditāti. Par laimi, viņš to varēja publicēt citā augsti novērtētā žurnālā.

Problēma studentu vidū ir daudz īsāks uzmanības noturības laiks, mazākas vispārīgas zināšanas par dzīvi, un tāpēc
profesoriem jāpavada ilgas stundas, atkārtojot vidusskolas mācību saturu, pirms viņi var sasniegt faktisko bakalaura līmeni.

Šis viss ir pilnībā saistīts ar viedtālruņiem, atkarību no īsa satura, "doom scrolling" un lasītprasmes samazināšanos jauno studentu vidū.

Universitātes nevis ceļ trauksmi, bet ik pēc 2-3 gadiem visu atvieglo. (Tā esot Kanādā un ASV, par Latviju nav datu).

Video redzamais profesors saka, ka mūsdienās tiek uzskatīts, ka cilvēkam ar 70 IQ vajadzētu būt iespējai iegūt grādu, jo tāds ir valsts valdības viedoklis. Pirms 20 gadiem daudzās jomās tas nebūtu bijis iespējams iegaumēšanas un darba atmiņas apjoma dēļ, kas nepieciešama, lai ātri apstrādātu informāciju un savlaicīgi iesniegtu mājasdarbus.

Tagad, pateicoties mākslīgajam intelektam, studenti var daudz vieglāk izlikties, ka zina mācību materiālu. Krāpšanās ir kļuvusi vienkāršāka.

***

Īsāk sakot, augstākā izglītība ir daudz mazāk prestiža.
Darba devēji to zina un maģistra grādu vērtē daudz zemāk, nekā pirms 20 gadiem. It īpaši STEM jomās.

Perfektā aprūpe (Stāsts par jaunu psihiatri Latvijā)

Tue, 14 Apr 2026 22:06:11 GMT

Gabriela iemērca savus matus bļodā. Lēni, ar glāstošām kustībām tajos iezieda šampūnu, tad ilgi masēja savas galvas ādu. Tā atdalīja jebkādas potenciālās blaugznas. Pēc tam izmazgāja matus. Iezieda kondicionieri. Izmazgāja arī to. Tad izslaucīja matus ar dvieli un devās žāvēt ar fēnu. Tas viss kopā prasīja aptuveni stundu.

Šādi viņa rīkojās bieži. Viņai patika savu zīdaino matu sajūta. Viņa tiem pieskārās ar patiku.

Pēc matu izžāvēšanas viņa sāka pārlakot nagus. Atjaunot nagu krāsu. Pārkrāsot virskārtu. Lēni un uzmanīgi viņa ar mazmazītiņu otiņu aizkrāsoja tās vietas, kuras bija pabalējušas vai nodrupušas. Viņas standarta, ierastā nagu laka bija violetā krāsā.

Visu šo darbību laikā viņa juta lielu mieru un harmoniju. Viņa šīs darbības bija atkārtojusi jau četrpadsmit gadus katru sestdienas un trešdienas vakaru. Dažreiz vajadzēja sagatavoties kādam pasākumam, tad viņa izmazgāja matus tieši pirms tā.

Tik daudz kas bija mainījies, kopš viņa pusaudzes vecumā izdomāja studēt un strādāt par ārsti. Viņas iemīļotais bērnības sunītis devās aizsaulē. Viņas smilšu peles. Viņai nācās pārvākties uz citu pilsētu, lai studētu medicīnu. Viņas dzīvoklim trīsreiz nomainījās ārdurvju kods. Latvijā ienāca Lidl veikals, un vienu no tiem atvēra pa ceļam no viņas dzīvokļa uz augstskolas ēku.

Viņa paspēja izveidot attiecības ar diviem puišiem, izšķirties, atrast trešo un saderināties. Viņa piecas reizes nomainīja savā guļamistabā tapetes un plakātus, jo viņa jutās izaugusi no mūzikas grupām Paramore un Avril Lavigne deviņpadsmit gados. Divdesmit piecos viņa jutās izaugusi no Keitas Bušas un Torijas Amosas.

Psihiatrijas studijas nesalauza viņu, jo viņa tika brīdināta, ka 80% kristiešu, kas sāk 24 gadu vecumā studēt psihiatriju rezidentūrā, pēc tās beigšanas kļūst par ateistiem. Varbūt tā ir teika, mīts, ka tā notiek. Taču šī informācija Gabrielu nebiedēja. Viņai taču ir eņģeļu vārds.

Pēc rezidentūras viņa aizvien pateicās Dievam par katru piešķirto dienu, par iespēju būt šajā krāsainajā pasaulē.

Tomēr kaut kas cits salūza viņā, lai saaugtu jaunā konfigurācijā. Tas jaunības naivums, ka viņa spēs ar empātiju ieklausīties visos pacientos, uzlabot to dzīves, spēs ar siltu skatienu palīdzēt.

Viņa saprata pavisam drīz, jau pirmajā darba gadā kā psihiatrei, ka Tu vari palīdzēt tikai tik, cik Tu saproti. Nevienā mācību grāmatā nebija pateikts par cilvēkiem, kuru psihe bija tiktāl savērpusies un deformējusies, ka viņi, lai nenošautu sevi vai pārējos, ikdienā lietoja jebkādus apdullinošus līdzekļus, lai aizmirstu, ka viņiem ir sirds. Viņu sirdis bija burtiski sacaurumotas ar traumatiskām dzīves pieredzēm. Un viņiem nebija jaudas un sapratnes, kā tās aizlāpīt ar mīlestību. Viņi vienkārši truli darīja mehānisku darbu, ievēroja likumus, brauca ar auto, taču iekšēji jutās kā kropļi, kurus neviens nekad šajā dzīvē nav mīlējis.

Viņa sākumā jutās ļoti izmisusi, ka nespēj šādiem cilvēkiem neko dot. Tikai vēl zāles, kas vēl vairāk viņus notrulina. Viņa gribētu, kaut vairāk cilvēkiem Latvija apmaksātu psihoterapiju, un tajā bezmaksas terapijā strādātu terapeiti, kuri katru pirmdienu no rīta pie kāda cilvēkmīlestības benzīntanka uzpildītos līdz matu galiņiem ar jaudīgu mīlestību. Taču terapija arī šodien, 2026.gadā, Latvijā bija maksas pakalpojums, un benzīntankā mīlestību uzpildīt nevarēja. Ar atlaidi 3 centi litrā, ja pērk kubikmetru mīlestības uzreiz.

Psihiatram bija jābūt imūnam pret to, ka bezdibenis viņa pacientos apēd viņu pašu, un viņš notrulinās kopā ar saviem pacientiem. Pat ja aizvien mehāniski izraksta zāles, uzklausa simptomus, nosūta uz stacionāru, mehāniski nosūta uz ekspertīzēm, mehāniski sniedz izvērtējumu policijai un tiesai.

Ir liels risks kļūt par mehānisku skrūvīti medicīnas sistēmā, ja tu strādā ar psihiski slimiem pacientiem.

Gabriela tāpēc brīvdienās pavadīja daudz laika Juglas dzīvnieku patversmē, barojot suņus un kaķus, vedot suņus pastaigā, iepazīstot dzīvniekus. Viņa uzlādējās. Glaudot dzīvniekus viņa saņēma daudz mīlestības atpakaļ, kamēr izrakstot zāles – viņa saņēma caur lūpu kaktiņiem izspiestu čukstu: “Paldies dakterīt, es varēšu mierīgi gulēt”.

Tāpat viņa bieži vien devās pie jūras un vienkārši atpūtināja galvu, skatoties uz horizontu. Dažreiz debesjumā bija putni, dažreiz jūra bija mierīga, citreiz tā šņāca un sprausloja. Vētras laikā viņa uz jūru negāja. Vētra Gabrielai atgādināja praksi bērnu psihiatriskajā slimnīcā, kur viņai nācās glābt bērnus, kad tiem bija epilepsijas lēkmes. Tas viņai atgādināja, ka haoss un slimība ir ar spontānu raksturu. Ir jābūt gatavai uz jebko un jebkurā brīdī.

Cilvēks var nomirt pusstundas laikā, ja viņa lēkmi neviens nepamana.

“Ārpus psihiatrijas nodaļas sienām daudzi cilvēki mirst gadiem ilgi un tā arī nespēj nomirt, mokās ar dzīvi, izjūtot asas sāpes galvas un sirds apvidū.”

Medicīnas personāla melnais humors, lai netērētu laiku, pārdzīvojot par katru pacientu, kurš nomiris “pāragri”. Kas vispār ir pāragri? Kas to nosaka? Vai pirms tam, kad noklausījies bērnu raidījumu “Miedziņš” vienu, pēdējo reizi?

Gabriela bieži savā galvā secināja, ka negrib veikalā pirkt baltas drēbes, jo šī krāsa asociējas ar balto darba apģērbu. It kā medicīnas personāls, tāpat kā līgava pie altāra, būtu balts un pūkains.

Viņa tāpēc mēdza iet uz koncertiem nomālējusies gluži melna, ar auskariem, ar ķēdītēm, kirzas zābakiem, ar nokrāsotiem matiem, lai dabūtu no sevis ārā šo smacējošo baltumu.

Viņas kabinetā darbā pie sienas bija glezna ar neaizmirstulītēm. Runā, ka tās simbolizē īstu mīlestību, pieķeršanos, un kontaktu, kas ir tik noturīgs, ka dzīves brāzmās tas liecas, liecas, taču vienmēr iztaisnojas.

Gabriela ticēja, ka cilvēks ir tāda mašīna, kuras dzinējs ir ārpusē, to ir devis Dievs, taču cilvēkam ir jāmāk savienot vadiņi sevī. Katram orgānam, juteklim, nervu galam pievadīt enerģiju. Cilvēkā plūst fiziskās asinis un enerģiju asinis – tās atbild, lai cilvēks justos aprūpēts. Viņa akna, niere, taisnā zarna un kreisā auss būtu saņēmusi vajadzīgo uzmanību, lai tālāk funkcionētu, nevis turpinātu atrofēties. Ja šīs uzmanības nav, cilvēka nāve iestājas ātrāk. Ātrāk – tā ir funkcija ar atvasinājuma raksturu. Vēlāk – tā ir funkcija ar integrēšanas raksturu. Integrējot savu ausi lielākā enerģijas apritē, tā kļūst par ko vairāk, nekā dzirdes aparātu vai vietu, kurā iestiprināt auskarus.

Šīs idejas par holistisko medicīnu mūsdienās bija populāras, taču tik un tā visi topošie psihiatri primāri mācījās par dažādu zāļu grupām, simptomiem, medicīnisko loģiku un to, ka psihiatrs nav ķirurgs, tāpēc visu zināt nav vajadzīgs.

Viņa jutās sava pirmā darba gada laikā kā trauks, no kura visu laiku tiek smelts ārā ar spaiņiem. Viņa – jauna, skaista, iekārojama sieviete, ar ārsta grādu, Dr., sēž un lasa vecu, psihisku slimu cilvēku anamnēzes, uzklausa tos, cenšas pateikt kaut ko, kas liktu pacientam cīnīties par sevi, nevis ļaut dabiskajai slimības entropijai saraut sevi gabalos.

Viņa redzēja, cik daži viņas kolēģi bija kļuvuši vienaldzīgi pret pacientu likteņiem. Daži centās saviem pacientiem izkarot invaliditātes grupas, lai pacienti varētu slimot labākos apstākļos, dzerot garšīgāku vīnu mājās. Kā saka, nodzerties ar kvalitatīvu alkoholu taču ir skaistāk, nekā ar ļergu?!

Jo vairāk viņa domāja, ka dara smagu, svarīgu darbu, jo vairāk atdūrās pret domām, ka tas patiesībā ir egoisms, upura sindroms un megalomānija, vēlme būt īpašai, citādākai psihiatrei.

Tomēr, ko nozīmē vēlme nebūt kā visiem Latvijas psihiatriem? Vai visi ir vairāk vienaldzīgi, vai egoistiskāki, vai visi dzīvo savas mazās dzīves, tomēr pieņemot ietekmīgus lēmumus, kas izlemj cietušo dzīves, jo daži noziedznieki tiek atzīti pie “nepieskaitāmiem”, tāpēc viņiem piemēro citu soda mēru? Vai psihiatrs ir tāds pats cilvēks kā mācītājs vai tiesnesis, kurš spriež tiesu pār cilvēku likteņiem, izvēloties diagnozi, derīgas vai nederīgas zāles, nosakāmo atbalstu, ko pacients var saņemt no sistēmas, jo pie vienas diagnozes, kas ir smagāka, pienākas vairāk atbalsta, pie citas – mazāk?

Kāpēc tev jābūt smagi psihiski slimam, lai saņemtu to atbalstu, kas tev būtu daudz vairāk noderējis slimības gaitas sākumā, kad tā bija tikai neiroze, kas vēlāk tapa par slimību?

Kāpēc sistēma uztur pie dzīvības mehāniskus zobratus sistēmā, kuri sen vairs neatšķir labu no ļauna, tikai dzīvo no rokas mutē?

Dažreiz Gabrielai gribējās burtiski izslēgt savu prātu kā datoru ar vienu pogas spiedienu. Ne par ko nedomāt. Tad viņa gāja pārgājienos, soļoja zābakos līdz spēku izsīkumam. Tad viņa mīlējās ar savu puisi, un tā laikā spēja nedomāt neparko. Tad viņa koncerta troksnī pazaudēja savu “es”, kas griezās kā laboratorijas žurka ritenī pirms izbarošanas laboratorijas pitonam.

Arī skaitot rožu kroni, dažreiz viņa izšķīda savu vārdu virknē.

Dzenbudisms māca, ka cilvēkam ir jādara darbs, ko viņš ir uzņēmies, esot pilnībā šeit un tagad. Kristietībā – darbs ir jādara, ļaujot svētajam garam darboties caur tavu mēli un rokām. Tādā stāvoklī tu esi kā svētā, kura ar dziļu mieru un siltām rokām mīca maizes mīklu, no kuras pabarot trūkumcietējus.

Gabriela neticēja Mātes Terēzes brīnumam, taču ticēja Fatimas pareģojumiem. Tikai darbs ar savu sirdi spēj cilvēku atvērt patiesi dodošai dzīvei, kurā viņa vai viņš ir brīnumdaris, kurš dod savas ticības vārdā visiem, jo patiesais Kristus palīdz visiem, nešķirojot to mantisko, reliģisko vai citu stāvokli.

Šāda ideālisma pakāpe daudzus kristiešus bija novedusi līdz izdegšanai savos darbos laicīgajā pasaulē, jo “nepateicība ir pasaules alga”. Jāatceras parūpēties arī pašai par sevi.

Par savu prātu, saprātu, par savu psihi, dvēseli un labbūtību, kā moderni medicīnā saka.

Taču šo prasmi psihiatrijas rezidentūrā viņai iemācīja tikai nosacīti. Viņai bija supervīzija, kas palīdzēja pašai apstrādāt emocijas rezidentūras laikā. Viņa uzzināja par miega svarīgumu tik dziļos līmeņos, ka saprata, ka iemācīties aizmigt autobusā, lai justos “svaigāka”, ir vitāla spēja. Viņa iemācījās jogu, meditāciju, braukšanu uz retrītiem un autogēno treniņu. Iemācījās veselīgāk ēst, dzert, iekļaut savā 168 stundu nedēļas ciklā vajadzīgās fiziskās aktivitātes.

Visu rezidentūras laiku viņu dresēja saprast sevi, aprūpēt sevi, lai viņa neizdegtu psihiatra darbā. Taču rezidentūra bija četri gadi, un tā beidzās. Bija jāsāk lielā dzīve.

Viņa pati bija atbildīga par savu veselību un to, lai spētu uzklausīt pacientus ar veselīgu attieksmi.

Beigās mēs vienmēr nonākam pie tā, ka visas intelektuālās zināšanas, ko apgūstam skolā vai augstskolā, apstājas pie intuitīviem lēmumiem, kas, vai nu stāv pāri racionālajam, vai nestāv. Tas cilvēciskais faktors, kas ārstam ir jāatceras katru reizi, kad viņu mēģina uzpirkt ar naudu vai mantām, vai citādi. Ārsts ir palīdzoša profesija, kas kalpo cilvēkiem. Kalps nevar kalpot diviem kungiem uzreiz. Mamonam un Jēzum. Tāpēc Tev nebūs pieņemt citu pateicību, kā vien to, kas ir oficiāli noteikta.

Tomēr Latvijā ārsta solījums, tā sauktais Hipokrāta zvērests, ir ar citu tekstu, kā senajā Grieķijā. Daudz kas ir padarīts formāls. Ārsta profesijas ētika nav tas pats, kas humānistiskā ētika vai Aristoteļa ētika, vai Platona ētika. Pat ja oriģinālais zvēresta teksts ir pilnībā saglabājies, to vairs neizmanto. Tas liecina par Rietumu sabiedrības vērtību maiņu.

Gabriela nemācēja atbildēt, kā priekšā ir atbildīgi tie ārsti, kuri ir ateisti. Savas sirdsapziņas priekšā? Ja nu ārstam nav sirdsapziņas un viņš pats ir psihopāts? Cik ilgs laiks paietu, kamēr kāds to atklātu? Un, ja arī atklātu, kurš uzstādītu diagnozi psihiatram? Ne jau viņa kolēģis, cits psihiatrs.

Komisijas pārbauda, vai topošais psihiatrs pats ir psihiski vesels.
Visur ir cilvēciskais faktors. Cik empātiskam ir jābūt, lai varētu strādāt par psihiatru, kur ir apakšējā un augšējā robeža?

“Tu man prasi, cik labam cilvēkam ir jābūt, lai tiktu paradīzē, un es Tev atbildu, ka Tu nevari tirgoties ar Pēteri. Esi kā Pēteris, neļauj sevi pirkt, un neizliec sevi pārdošanā nekad!”, teica kādā sprediķī mācītājs. Gabriela šos vārdus iegaumēja labi.

***
Mati gandrīz jau izžuvuši. Nagu laka arī. "Varbūt tomēr es kādreiz nopirkšu baltu kleitu, ko valkāt ziemā", Gabriela padomāja, paskatoties uz sevi spogulī.

Galva mākoņos, taču abas kājas stingri uz Zemes

Mon, 13 Apr 2026 19:14:10 GMT

Šajās dienās daudz

skatos intervijas ar Feinmanu,

klausos intervijas ar Latviešu matemātiķi Jāni Lazovski https://www.youtube.com/watch?v=5tJDI-0EDJU&t=3200s

skatos par superskolotāju - fiziķi no Bulgārijas https://www.youtube.com/watch?v=Zn0ZVxHGFC0

Roberts Penrozs ir atklājis to, kas vēdās sen jau teikts - nebija lielā sprādziena, visums saraujas un izplešas. To pierāda jaunākie pierādījumi no James Webb teleskopa.

intervijas ar dzīvo leģendu, matemātiķi, Terensu Tao par matemātikas mācīšanu skolās https://www.youtube.com/watch?v=kRcro90Aj0w

&&&

Tam visam ir kopīga vēlme, lai cilvēki atgrieztos pie dziļās domāšanas. Apsēsties sestdienas dienā verandā, saulītē, ar bloknotu rokā, un pierakstīt visu, kas
nāk prātā. Formulas, atziņas, idejas, vēlmes, plānus. Just, ka Tev ir bezgalīgs daudzums laika visu saprast un realizēt.

Tu esi visvarens, jo vari darīt jebko. Kaut vai savās domās. Ar šādu apziņu visi šie domātāji, kas sevi arī uzskata par māksliniekiem kaut kādā mērā, skata pasauli.

Kā citātā par Einšteinu - galva mākoņos, taču abas kājas stingri uz Zemes. Skaidri apzināties, ko Tu zini, ko vēl ne. Skaidri redzēt ceļu, ko gribi noiet,
lai saprastu savā jomā vairāk.

***

Slinks ir nevis tas, kurš nevar, bet tas, kurš negrib.

Matemātikas apguves nianses

Sun, 12 Apr 2026 15:47:00 GMT

https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/zinamais-nezinamaja/petijums-veiksmigi-apgut-matematiku-trauce-nespeja-macities-no-s.a219249/

No 17 min 30 sekundes.

Latvijas Universitātes pētnieki runā par to, ka mācīties no kļūdām ir prasme, kas ir ļoti svarīga matemātikas apguvē.

Tāpat arī ielikt bērnu jau bērnudārza vai sākumskolas vecumā vidē, kur apkārtējie - pieaugušie un vecāki bērni runā,
izmantojot matemātiskus vārdus kā lielāks, mazāks, augstāk, zemāk, plats, šaurs, tik reižu mazāk, par tik vairāk.

Šī ir pirmā intervija ar matemātiķi par matemātiku pēdējo 4 gadu laikā Latvijas sabiedriskajos mēdijos.

There is some slim shady in each of us...

Tue, 07 Apr 2026 18:29:58 GMT

Saņēmu info no paziņas, kas studē par bērnu psihoterapeitu RSU.

Gan no viņa, gan no viņa mentores, Dr. B, kas docē bērnu psihiatriju RSU.

Viņu prezentācijās par bērnu antisociālu uzvedību ir praktiski tas pats, kas ASV kolēģu (obviously), taču saskare ar LV
realitāti arī iztrūkst.

Tomēr man tas ir ļoti, ļoti atbalstoši, ka man ir šāds kontakts, kam varu prasīt palīdzību, ja klasē ir bērni, kas traucē stundas norisi. Man pat telefona nr. iedeva.

Ja man būs kaut attāli līdzīgas problēmas RCHV, es vērsīšos pēc palīdzības.

Šeit ir prezentāciju materiāli no nesen notikušās konferences.

https://jpskvaldeka.lv/starpdisciplinara-konference-pedagogiem-uzvedibas-traucejumi-bernu-un-pusaudzu-vecumposma-4i-izprast-izglitoties-iesaistities-ieklaut/

Augšāmcelšanās

Sat, 04 Apr 2026 10:16:48 GMT

Ja tā padomā, mana garīgā skolotāja garā gatavošanās savai 70 gadu jubilejai, kas bija 6.martā, arī man pēdējos divos mēnešos likusi daudz domāt par nāvi.

Lieldienās nāve ir topā, jo šis ir augšāmcelšanās laiks.

Arī literārajam mentoram 10.martā palika 70 gadu. Dzīvokļbiedrenei 26.martā 72 gadu.

***

Mūzika - Queen "Show must go on" un David Bowie "Lazarus", arī Pink Floyd "Wish you were here", un Johnny Cash "Hurt" arī izgaismo cilvēka, kurš
apzinās savu mirstīgumu, pārdomas.

Jūlijs Cēzars ir teicis (Šekspīra lugā), ka drosmīgie mirst vienreiz, kamēr gļēvie - tūkstošiem reižu savās bailēs.

Pilns citāts

"Cowards die many times before their deaths;
The valiant never taste of death but once.
Of all the wonders that I yet have heard,
It seems to me most strange that men should fear;
Seeing that death, a necessary end,
Will come when it will come."

***

Ja cilvēks regulāri nepiedzīvo augšāmcelšanos savā attīstībā, nenomet veco ādu, tad viņam draud pusaudžu krīze, ceturtdaļdzīves krīze, pusmūža krīze un visas pārējās
krīzes, kuras nav "krīzes", taču vienkārši sociālā stāvokļa maiņas.

Pēc 65 gadu vecuma Latvijā mēs visi esam pensionāri (ja ir 20 gadu darba stāžs), taču tāpat prieks, ja kāds mūs dzimšanas dienā atceras.

Par Jungu, Anima un Animuss, cik daudz emocionālās bagāžas var uzkraut attiecībās otram?

Fri, 03 Apr 2026 08:02:56 GMT

https://www.youtube.com/watch?v=Tpl4caQ7kCI&t=11482s

Šeit psihiatrs runā par to, ka Jungs uzskata, ka katram cilvēkam ir viņa vīrišķā un sievišķā daļa.

Taču šīm abām daļām ir jābūt integrētām cilvēka personībā.

Ja tā nav ( un mūsdienu sabiedrībā gandrīz nevienam, kas nav gājis ilgstoši terapijā vai pie psihologa, tā nav),
tad cilvēks, atbilstoši savam dzimumam, var kļūt hipermaskulīns vai hiperfeminīns.

Tas izpaužas tā, ka vīrieši grib būt "veči" - apgādāt vieni paši visu ģimeni, visu salabos paši, ar visu tiks galā paši, emociju nav, pašpārliecinātības okeāns. Tādi
vīrieši visu savu sievišķo daļu projicē uz partneri. Sievai tad jābūt ļoti maigai un skaistai, jāpakļaujas visām viņa vēlmēm, jādūdo maigā balsī un jābūt redzamai, nevis dzirdamai.

Otrā virzienā - sieviete kļūst par cacu, atsakās strādāt, visu dienu pavada sevi kopjot, šopingojot, interesējoties par modi un diētām. Viņai vajag SPONSORU, jo viņa ir tā Vērta!

Lūk, tās ir divas galējības, kas internetā novērojamas bieži - cilvēki, kas nemāk, vai nav pat centušies savu vīrišķo vai sievišķo daļu integrēt. Jungs uzskata, ka vīriešiem būtu
jābūt ar aptuveni 60 - 70% vīrišķo daļu un 30-40% sievišķo. Nevis, piemēram, 90% vīrišķo un 10% sievišķo. Tas ir kropli. Jo šāda projicēšana uz otru noved pie kraha ātrāk vai vēlāk, jo
neviens nav 100% vīrišķīgs vai sievišķīgs cilvēks.

***

No tā izriet atbilde uz jautājumu, vai vīrietim būtu jāstāsta savai sievai par to, kā viņš jūtas, ja ir bijusi smaga darba diena ar daudz stresa.

Atbilde ir tāda, ka tas atkarīgs no sievas vīrišķās daļas integrētības pakāpes. Ja sieva projicē savu vīrišķo daļu uz vīru un uzskata, ka viņam jābūt dzelzsbetona vecim, tad atzīt, ka viņam darbā
iet grūti, viņas acīs būs vājums. Viņai tad zudīs ilūzija, ka viņas vīrs ir šis supermens, kas ar visu vienmēr tiek galā.

Ja sievai ar savu vīrišķo daļu ir kārtībā, tad viņa nelielās dozās informāciju par to, ka darbā ir grūti, no vīra panest varēs. Cik daudz - individuāli.

***

Es šo teoriju izlasīju 22 gadu vecumā un atceros, ka ļoti domāju, ka man mana vīrišķā daļa tobrīd bija ļoti apspiesta, negribēta, nepieņemta.

Es tajā laikā lakoju nagus, priecājos par saviem labi koptajiem garajiem matiem, lasīju romānus un kategoriski atteicos darīt jebkādus "vīriešu darbus" kā remonts, miskastes nešana u.c.

Man par Jungu bija jālasa augstskolā, filozofijas vēstures kursā, tāpēc varu teikt, ka ir labi, ka bakalauriem universitātē pirmajā kursā bija/ir filozofija.

***

Tomēr reālajā dzīvē, sarunājoties ar dāmām dating apps - tinderī un fb - liela daļa Latvijas sieviešu Jungu lasījušas nav un dzīvo pārliecībā, ka viņu neintegrēto vīrišķo daļu ir jākompensē vīrietim.

Tieši tāpat - liela daļa Latvijas vīriešu nav lasījuši Jungu un uzskata, ka emocionālā pratība, spēja izteikties par savu, savu bērnu un draugu, emocionālo un garīgo pasauli, vīrietim vienkārši nav jāprot.

***

Skaidrs, ka ideālajā gadījumā mēs gaidām vīrieti, kurš nav uzspēlēti vīrišķīgs, un sievieti, kura nav uzspēlēti sievišķīga. Dzīvē atzīt to, ko mēs neprotam un neesam integrējuši - tas reti kam sanāk.

Atzīt savu vājumu ir spēks.

Bailes par to, ka sava vājuma dēļ otrs Tevi nepieņems, jo tas neatbildīs otra fantāzijai par ideālu vīrieti vai sievieti, bieži vien ņem virsroku, un mēs
attiecībās neesam patiesi.

***

Labā ziņa ir tā, ka ar gadiem ilūzijas mazinās jebkurā gadījumā, un 40-60+ kategorijā vīrieši un sievietes mazāk gaida savu sapņu cilvēku, vairāk novērtē to, kas ir.

Mans draugs ir tas, kam spārni straujāki kā bezdelīgai

Thu, 26 Mar 2026 20:37:58 GMT

Šodien pievarēju 630 lpp. garo grāmatu par jauniešiem.

Četrās dienās apmēram 500 lpp - lasot visu laiku autobusā, ceļā no Pļavnieki -> Torņakalns -> Baloži un atpakaļ.

Tas, kas tur teikts: "Cilvēkam jābūt veselam, stipram, laimīgam, tikai tad ir vērts dzīvot!"

un

"Septiņpadsmit gadus vecam cilvēkam ir septiņi kalni ticības un septiņas jūras mīlestības...
kādi burvju vēršu gan izlok šīs jūras? Kādēļ gan dažam cilvēkam to pietrūkst?
Kādēļ viņš nomirst tukšs un nabags?"

un

"Mana gaišā debess mala
Kopš es tevi apjaust sāku,
Pretī eju tev bez gala,
Klāt nekad Tev nepienāku...

Kad reiz tālo gaitu beigšu
Nenosirmojis vai salauzts,
Atvadoties paldies teikšu
Manai gaišai debess malai!"

- Arvīds Skalbe

Grāmatas beigās, pārdzīvojusi nervu sabrukumu, ārstējusies sanatorijā, jaunā 18 gadīgā meitene atgriežas dzimtajā pilsētā, lai ar bērnības mīlestību kopā
veidotu dzīvi, nevis paliktu Rīgā, mācoties "augstās zinības".

Grāmatas izdošanas gads - 1958.

***

Ko darīt man, ka bērnībā nevienas nemīlēju, tik grāmatas vien?
Visas, kas mīlēja mani 10 - 18 gadu vecumā, pasaules vējos ārzemēs klīst, tās vairs rokā nesadzīt.

Ģimenes laime - vienkāršākais ceļš, taču ir arī citi ceļi...

Vai matemātikai ir sakars ar sirds darbību?

Mon, 23 Mar 2026 13:55:52 GMT

"Saproti mani, kā gribi
Gribi mani, kā saproti
Man ļoti trīc Tavas rokas"

-Klāvs Elsbergs

Šāds uzraksts ir uz sienas Humanitārajā fakultātē LU.

Fizmatos nav nekā. Ēkā nav ne uzrakstu, ne daudz telpaugu, nav kaut kā tāda, kas raisītu piederības sajūtu. No ekrāniem redzama informācija, kurš šomēnes LU visvairāk ziedojis.

Šodien tas bija kliedzoši, jo es starpbrīžos lasīju grāmatu par skolu 1960-tajos gados "Lazdu laipa". Tai lauku skolai bija savas piederības zīmes. Birzs, koki, iekopti zaļumi.

LU Humanitārajiem ir savs mauriņš, ir liels sienas gleznojums. Viņi aizvien ir Visvalža ielā.

Es domāju - ceļ jau Torņakalnā šobrīd jauno ēku, kur būs filologi, juristi un citi. Jā, ceļ, taču vai sirdi rakstu mājas stūrakmenī kāds iemūrēja?

Kā šī ēka atšķirsies no citām universitāšu ēkām Liepājā, Ķīpsalā, Daugavpilī, Tartū, Klaipēdā?

LU ģerbonī ir ozols. Vai Torņakalnā ir iestādīts tas simboliskais ozols, kas ir ģerbonī?

Kas ir latviešu zinātnieks bez nacionālās identitātes? Varbūt jāuzdod šie jautājumi rektoram. Lai padomā, ka mēs vēl neesam roboti.

Video par to, kā pareizi komplimentēt vīriešus un saņemt komplimentus

Sun, 22 Mar 2026 21:30:27 GMT

https://www.youtube.com/watch?v=lJKmwM2cNro

1. Darbā - komplimentēt pienākumu izpildījuma kvalitāti (performance)

2. Ballītē - komplimentēt apģērbu, mantas, kas pieder

3. Komplimentēt stilu. "Tas krekls Tev piestāv!"

Pat nezinot šo statistiku, ka sievietes saņem 75% komplimentu, bet vīrieši tikai 25% no visiem komplimentiem,

es jau kopš vidusskolas komplimentēju visus puišus, kuri glīti/jauki izskatās. Ar laiku viņi sāka mani komplimentēt pretī,
un tad jau mēs visi kopīgi sajutāmies mazāk vientuļi un nenovērtēti. Tas bija mūsu vidusskolas klases džeku life hack.

Klasē bijām 18 puiši un 7 meitenes, tāpēc nācās vien komplimentēt vienam otru :D

Tagad es esmu pasācis komplimentēt sievietes vecumā ap 60 par stilu. Dažām manās kompānijās
tiešām ir laba stila izjūta, gaume. Tā kā man ir stipri zem 60, tad viņas nepārprot.

Vispār komplimentus ir jāsaka bieži. Vismaz vienu nedēļā.

Intervija ar izglītības eksperti, bijušo ministri Mārīti Seili LR1

Thu, 19 Mar 2026 11:51:19 GMT

https://www.youtube.com/watch?v=7OxThKS_Oh8&t

"Bērniem ārpus Rīgas jābūt pēc iespējas līdzīgākām iespējām izaugsmei"

Mani komentāri:

Pusotru stundu garš stāsts par karjeru, dzīves gājumu. Sāka kā Preiļu matemātikas skolotāja, turpināja, rīkojot analogu Alfas nometnēm Latgalē. Arī veidoja matemātikas
konkursus Latgalē.

Nokļuva Rīgā, par Iespējamās misijas vadītāju, tad ministri.

Pati atzīst, ka politisko spēli aizvien, 60 gadu vecumā, nav sapratusi te, Latvijā.

Varbūt tāpēc viņas iniciatīvas par pedagogu algu caurspīdīgumu un skolu finansējumu palika nerealizētas. Par ministri dabūja nostrādāt tikai aptuveni 15 mēnešus.

Šobrīd strādā LU ar mākslīgā intelekta ētiku saistītos jautājumos.

Rodas iespaids, ka viņa, sakot, ka skolotāji ir ideālisti, runā arī par sevi. Novadā 90-tajos gados viņai ļāva valdība un pašvaldības rīkoties, organizēt.

Tiklīdz viņa cerēja/gaidīja, ka valsts mērogā mainīs finansējuma kārtību izglītībā Latvijā, padarīs to godīgāku, nodrošinās to, ko pati valdība ir ierakstījusi savos dokumentos,
viņa sastapās ar neizpratni: "Vai tad viņa nesaprot, ka ir normāli politikā runāt vienu, rakstīt dokumentos otru, taču darīt trešo?"

Kā viņa pati min - LIZDA (Latvijas izglītības darbinieku arodbiedrība) ir pārstājusi cerēt, ka ministrija izpildīs pašas sev izvirzītās prasības atalgojuma ziņā. Tās ļoti daudzus gadus
ir tikai formāli uz papīra. Šobrīd kā galveno iemeslu, kāpēc 75% jauno pedagogu pamet skolu un maina profesiju pirmo 5 gadu laikā, viņa min pārslodzi.

Skolotāji redz, ka resursu ir par maz, atbalsta personāla ir par maz, laika ir par maz, mācību līdzekļu ir par maz, sadarbības daudzos līmeņos ir par maz.
Taču pienākumu - ļoti daudz. Šādā situācijā, citējot viņu, "jābūt dumjam, lai izvēlētos strādāt par skolotāju".

Jau 10 gadus Latvija starptautiskajos PISA pētījumos ir vidējā vietā starp visas pasaules valstīm, kas nozīmē, ka skolēnu, kas mācās uz 7-8, Latvijā ir par maz.
Arī top universitātēs pasaulē esot daudz mazāk studentu no Latvijas, nekā no Igaunijas un Lietuvas.

Seile to skaidro tā, ka Latvijas intelektuālais potenciāls netiek maksimāli izmantots. Bērni, arī talantīgie, neiegūst tik labu izglītību attāluma no Rīgas un ģimenes naudas trūkuma dēļ.

***

Kopumā Seile atstāj pozitīva un optimistiska, taču naiva cilvēka iespaidu. Viņa ir daudz izdarījusi, viņu ir, par ko cienīt un lolot.

Parīze+ mūzika + skeitbords = māksla

Fri, 13 Mar 2026 22:36:32 GMT

https://www.youtube.com/watch?v=4q8wZ15ALz4