Emīlija ([info]eos) rakstīja,
@ 2020-01-16 08:56:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Laika gars
Reiz dzīvoja kāds vīrs, kurš darīja neiespējamas lietas. Piemēram, sarunājās ar lāčiem.

Taču par to neviens neuzzināja. Ikdienā vīrs dzīvoja būdā pie savas smēdes, kurā kala karotes un traukus. Pēc darba viņš devās garās pastaigās, līdz nonāca līdz jūrai.

Tur ar laivu aizairējās līdz upei pie kuras bija vilciena stacija. Iesēdās vilcienā uz mājām. Un tā katru darba dienu. Laivu viņam draugs katru vakaru atveda.

Rituāli palīdz saprast laika garu.

Un tā vīrs šajos gājienos pa mežu un pēc tam jūru sajuta zemi un jūru sev zem kājām. Uguns viņam bija smēdē, gaiss ir visapkārt.

Viņa draugs bija stikla pūtējs, un viņam bija skaista meita, kura gatavoja priekšmetus karaliskajai ģimenei. Un tā viņi visi dzīvoja saticīgi un laimīgi.

Vīrs vēroja Jūras horizontu, lai saprastu nākotni. Viņš vēroja, kā kokiem lapas aug, lai saprastu pagātni. Augsni bija lavierējot pārņēmis mūžzaļš prieks. Varbūt tāpēc, ka tas bija liels mežs ļoti nostatus. Te bija fjordi un jūra. Un mežs.

21. gadsimts ienes jaunas vēsmas ikdienā. Elektrību var dabūt no gaisa, kurināmais ir novecojis, meži atkal aizaug un tos atstāj savā vaļā. Jūra ir apaugusi ar spēkstacijām, kuras kādreiz bija pie un uz upēm.

Paisuma un bēguma enerģija uztur visu Norvēģiju, plus vēl citi enerģijas radītāji.

Taču cilvēki aizvien tur bites. Un sveces arī dedzina. Un pūš skaistas sniegbaltīšu stikla figūriņas.

***

Mums jāprot novērtēt laika garu, vectēvs teica mazmeitai.


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?