Emīlija ([info]eos) rakstīja,
@ 2019-06-11 22:47:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Smarža
Baseins bija ar kristāldzidru ūdeni. Tieši tāpēc tajā varēja plunčāties un atveldzēties. Pie baseina bija galdiņi ar augļu kokteiļiem.

Pļavas malās auga mežs. Ceļš uz mājiņām bija sauss un tīrs. Aiz meža šalca jūra.

Viņi bija šeit atbraukuši, lai atpūstos. Rotaļas un spēles būtu arī labi, taču kādu brīdi varēja arī nedarīt neko. Sēdēt baseinā, sūkt kokteili un skatīties debesīs, kur tāltālu vizēja putnu spārni.

*


Kāpēc būt šeit un tagad? Vai varēja būt arī citur? Būt tur, kur iztēle aiznes, taču atgriezties.

*

Iestājoties vakaram, viņi saskaldīja papildus malku, apsēdās pie ugunskura. Jāņtārpiņu uguns bija redzama no purva, kurš bija tepat netālu.

Kukaiņu sisināšana fonā un jūras šalkas. Solījās būt ilga nakts, kura pārtaptu tikai mazliet maigākā rītā. Debesis bija par gaišu, lai redzētu zvaigznes.





Viņi gribēja izdomāt kādu vienkāršu spēli, ko spēlēt pirms iemigšanas. Par visu un neko, vieglā valodā, liegu un tīkamu.

Ko gan radīt šovakar? Vai lellītes kā trīspadsmitajā stāvā? Vai teātri no maziem sprunguļkociņiem? Mums patiktu, ka skaistais vairotu skaisto pats no sevis, mēs palaistu kuģīti jūrā, un tas kļūtu par nākamo Noasa šķirstu.

Kur lai ņem būvmateriālus tik gudram kuģītim, viņi prātoja. Ar visskaistākajām domām, ar baltāko nodomu un tīrāko apziņu, bet tik un tā briesmoņi, kas dzīvo jūras dibenā, varētu kuģīti apskādēt.

Un tad viņi secināja, ka arī jūra būtu jārada no jauna. Un jūras dibens. Un zem jūras dibena mīt karstie rūķīši, kuri rūpējas par aktivitāti zemes dzīlēs. Tātad arī rūķīšiem jāsagroza prātiņš, lai tie neuzsper gaisā kuģīti, pirms tas vispār pārvarējis pirmos sēkļus.

Un kur lai tas kūģītis dotos, ja viss jātaisa no jauna? Ja jūra aiz meža neder, ja jātaisa mākslīgs akvārijs ar tikpat mākslīgu evolūciju, kurā noteikti nekas nenoies greizi.

Varbūt tomēr vieglāk būtu radīt jaunu smaržu.

*

Tā nu viņi šķetināja atmiņas par to, kāda varētu būt tā smarža, kas pavadītu viņu fantastiskākos dzīves notikumus. Veiksmes, laimes, tīksmes smarža.

Un tad viņi izdomāja, ka ir laiks aizvērt acis un pasapņot, kā būtu bijis, ja tomēr kuģītis tiktu palaists jūrā. Cik tālu tas būtu ticis? Par ko beigās būtu pārvērties?

Ar interesi šo noskatījušies, viņi salika astes kopā un nopriecājās, ka tā paralēlā realitāte nav aktualizējusies.

Par visu radīšanu viņiem bija prieks, kaut dažreiz misējās. Un tad viņi mācījās. Kā lai iedod spārnus tam, kurš vēl tikko pazemē saldi šņāca? Kā lai iedod ultravioleto redzi tam, kurš vēl pirms dažām paaudzēm izmantoja teju tikai tausti?

Tik daudz dažādu variāciju, lai pielāgotu būtnes jauniem un vēl jaunākiem apstākļiem.

*

Tālumā atmirdzēja ziemeļblāzma, tas bija signāls no citiem, ka viņi svin svētkus. Šie citi “viņi” bija sajutuši, ka notiek lielais radīšanas process pie ugunskura, un tāpēc ļoti priecājās. Pāri visumam atnāca ziemeļblāzmas ugunis kā prieka sauciens.

*

Viņi beidzot nolēma iemigt un pārvilka segas pār saviem augumiem. Miers un aktīva rosība vienlaikus. Zemes sirds pukstēja zem viņiem, taču pāri plūda iespējamību mākoņi, kuri aktivizējās ik mirkli.

Rīt viņi uzkops pēc sevis baseinu, savāks izdedžus no ugunskura vietas. Pateiksies kustoņiem un lidoņiem par fona mūziku un dosies tālāk.

Taču vienā no kuģīšiem, kurš izdzīvoja, nu bija zināšanas par jaunu smaržu.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]runcis
2019-06-12 08:45 (saite)
Mmmm...

(Atbildēt uz šo)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?