20. Maijs 2013

• 20.5.13 15:08
• Atzīšos, te es rakstu pārsvarā tikai tad, kad ir kaut kas iedzerts, nu tāds atslābinošs un veldzējošs. Savādāk ir grūti. Grūti saņemties(ja tā var teikt). Nav jau tā, ka, būtu kādas īsteni diženas domas, kuras būtu vērts pierakstīt vai kas tāds, ar ko palielīties. Bet gan vienkāršā vēlme nedaudz izpausties radošajā jomā.
  
  Tā pat ir ar tiem strādājošajiem cilvēkiem, kuriem katra diena tiek pavadīta vienā sasodīti piepildītā vietā ar viskautko neinteresantu. Viņi pēc tā visa vienmēr gribēs ja ne kaut ko ārkārtīgi pretēju, tad vismaz savādāku. jā, savādāku darba apstākļos piedzīvotajam. Šādi lūk ir arī ar mani. Ok. Nāk sesija, jānodod laboratorijas darbi, jāaizstāv visādas samazgas utt. Tas fuckin daudz laika prasa. Tik ļoti, ka nedēļu nogalēs Tu izbaudi tos brīžus, kad vari skaldīt malku, pļaut zāli, skrūvēt mašīnas un cept kūkas. Tas ir pilnīgi pretēji tam, kas darbadienās tiek prasīts.
  
  Prieks par vecākiem, kuri man ir devuši to iespēju iemācīties jau pašā bērnībā visādus hobijus un interesantas lietas. Tagad savos 21 gados māku vismaz ar traktoru visādus lauku darbus darīt, fotogrāfēt normālā līmenī (ne- telefona kvalitāte), korī dziedāt, vispār paspīdēt kādā kompānijā ar lielu balsi, ar zirgu jāt, ar mašīnu ātri braukt pa granti, klavieres, ģitāru mazdrusciņ spēlēt, ar velosipēdu ratā paraut, peldēt +/- sakarīgi... visu ko. Pat zīmēt.. Tās tādas nenovērtējamas lietas ir.
  
  Atliek tikai savu dzīvi savest kartībā un saprast to lielo dzīves mērķi, lai pēc tam varētu tik uz to tiekties.
  
  Paldies par šo rakstu teiksim izlejamajam Brengulim gaišajam un gatavosimies tālāk tekošajai sesijai universitātē.
  Joptvai.
• 0 rakstair doma