11. Jūlijs 2012

• 11.7.12 22:57
• Aizgāju šodien uz universitāti pieteikties mācībām. Ehh.. pasīti paprasīja, taustījos pa visām dibena kabatām un atcerējos ka mājās uz palodzes atstāju.
  Aizgaju nopirku Porterīti
• 0 rakstair doma

• 11.7.12 23:15
• åk jā, atcerējos - nesen biju uz banku aizgājis.
  Tur mani apkalpoja viens tāds smuks blonds meitēns. Tik smuks, kad pat nespēju viņai acīs palūkoties, visu laiku skats slīdēja uz meitēna krūšu pusi.
  Pirmo reizi pieķēru sevi pie tās domas, kad ir grūti nokoncentrēties un vērst savu skatu "pareizajā virzienā"
  Tādi nu lūk tie vīrieši paliek pieaugot - mazliet samaitāti
• 0 rakstair doma

• 11.7.12 23:38
• Biju agrāk kopā ar vienu meitēnu, ar kuru kopā rakstijām visu laiku dienasgrāmatu ar dažādiem tekstiem. Pārsvarā tie aprobežojās ar to, kādā krāsā ir puķes un cik skaisti, mīļi ir būt vienam otra tuvumā un tā. Daudz bučojāmies, turējām viens otra rociņas. Ne pārāk daudz strīdējāmies. Tā sacīt viss bija uķi puķi.
  Kā tas viss beidzās? Kā parasti - sāka rasties kaut kādi noslēpumi vienam no otra, mazliet jau pārāk ierasta ikdiena, pamazāk runājamā. Principā saraksts nebeidzams - pa lielam vecais teiciens: " Ja gultā nav labi, tad sadzīvē arī nebūs labi"
  Tagad gandrīz nekāda kontakta ar šo cilvēku vairs nav.
  
  Tad vēl bija viens cits tautubērns. Satiku mūzikas kafeinīcā vienu nakt. Ļoti labi bij saģērbusies viņa un tā. Sasēdāmies pie viena galda un runājāmies, līdz brīdim, kad meitēns bij sadzēries pārāk daudz spēka dziras un sāka prasīt nakstmājas. Piedāvāju savējās, meitēns arī piekrita.
  Tonakt nekas cits tā arī nenotika, bet nākamajā rītā skuķis bij pārsteigts, par to, ka nav bijušas nekādas pišanās un tikuntā jaunietis vēlas pēc kāda laika satikties un "iedzert tēju".
  Aizgāja romantika uz kādu laiku ka uh.
  Pēc kāda brītiņa jau pierasta lieta, ka meitēnam problēmas ar alkoholu un šad tad aiz bēdām rociņas pagraiza.
  Līdz ar to drīz viss starp mums bij beidzies.
  Ir saprasts, kad šādu staigājošo nelaimi negribās vairs redzēt.
  
  Nāca vasara, tika sazvanīta pāris gadus nesatikta paziņa. Sarunāta tikšanās, aizbraukts ciemos un uzzināts, kad meiteni viens cits jaunietis bildinājis esot pa to laiku. Nu neko. Piedāvāts kopā braukt uz vienu 2dienu festivālu un tā. Daudz prieka, vaļas, meitēns izkratījis sirdi par savu līgavaini, un uzreiz visiem palicis vieglāk. Pāris dienas pēc tā notikuma sanācis atkal apciemot meitēnu. Todiena bija brīva meitēnam no sava vīrieša un pēc pāris pudelītēm spēka dziras starp mums jau radās laba romantika un karsta nakts.
  Pēc kāda brītiņa meitēns attapās, kad tas jaunietis, kurš gredzenu dāvājis, nav viņas dzīves vērts un pametusi viņu.
  Pabijusi ar mani pāris skaistas nedēļas kopā, pabraukājusies apkārt pa tēvzemīti un un un beigās pieklājīgi pateikusi paldies un ka diemžēl jūtās mazliet par vecu priekš manas jaunās dvēselītes.
  Prieks par to, kad vēl aizvien laba draudzene un vienmēr ir labi ar viņu parunāt.
  
  Bija vel kaut kas, bet par to citu reizi.
  Jebkurā gadījumā vienmēr ir patīkami atcerēties pa kādai jaukai atmiņai, jo sliktās aizmirstās parasti.
• 0 rakstair doma