25. Jūnijs 2012

• 25.6.12 11:40
• ir tāda sajūta, kad ir bijusi pagātnē kāda meiča, kura uzbūrusi man vientulību garu garu.
  Nekādi nesanāk atrast otru pusīti, ar kuru paieties rociņās un pabučoties.
• 0 rakstair doma

• 25.6.12 12:38
• Drausmīgs autobraucēju pārdzīvojums.
  
  Es nezinu, kā lai to atstāsta. Nesaprotu arī, kā tas viss notika. Tas norisinājās tādā ātrumā, tik pēkšņi. Tādu šausmīgu satricinošu skatu vēl nekad nebiju piedzīvojis. To mūžīgi nevarēšu aizmirst.
  Ar auto mēs pārbraucām bērnam, bērnam, kurš bija ne vecāks kā trīs gadus. Es sēdēju blakus autovadītājam.
  Kā tas notika? Neprasiet no manis nekādus sīkumus, to es jums nevarēšu pateikt. Ātrums bija parasts, apmēram 25 km. stundā. Mēs braucām pa ielas labo pusi, iela bija brīva. Kurš te vainīgs? Vai var vainot bērnu? Jeb varbūt pārmest mātei: Kādēļ tu neesi bijusi pietiekoši uzmanīga par savu bērnu pārejot uz ielas otru pusi, tu neņēmi viņu līdzi, bet atstāji vienu...
  Bet tā tas bija. Nebūt mēs negribam taisnoties, jo gluži tas pats var kuru katru dienu atkārtoties, bez mazākās iespējas to iepriekš paredzēt vai novērst... Tas ir liktenis...
  Bērns atstāts viens, gribēdams sekot mātei uz ielas otru pusi, daudz nedomādams(vai tādā vecumā bērns maz mēdz domāt?), viņš metas skriešus pāri ielai. Tajā acumirklī atstatums varēja būt ne vairāk kā trīs metri, kad mazajam paslīdēja kāja un viņš pakrita, tieši priekšā mašīnai. Aiz bailēm mati man cēlās stāvu, man liekas, es pat iekliedzos. Atskanēja mātes šausmīgs kliedziens no ielas kreisās puses, viņa ieraudzīdama savu bērnu briesmās, rokas izstiepusi, lai glābtu viņu, metās tieši uz auto. Bet bija jau par vēlu.
  Nevienam autovadītājam nav iespējams pilnīgi neparedzētu, vienā acumirklī radušos šķēršļu priekšā uz vietas noturēt mašīnu... Tādā briesmu acumirklī viss iespējamais un neiespējamais atkarājas no dažām desmitām daļām sekundes. Šeit kļūst nevarīgs pat visapķērīgākais autovadītājs.
  To pilnīgi sapratīs tikai tas, kas pats to būs piedzīvojis. Vienā acumirklī auto priekšā guļ bērns... Tikai jūti un izni, ka nākošā mirklī nenovēršami jānotiek kautkam šausmīgam. Mašīna ripo arvien tuvāk un tuvāk bērnam... Gribas aizvērt acis, lai nebūtu jāredz, bet nav iespējams... Kā hipnozēts raugies uz notiekošo. - Tik jūti, ja ka asinis stājas dzīslās ritēt, redzot acupriekšā notiekošo traģēdiju.
  Un māte... Par velti viņa stiepj rokas vēl gribēdama glābt... jau ir par vēlu, bērns pazzūd zem mašīnas, mašīna vēl ripo, ripo tieši virsū arī mātei. Viņa paceļ rokas, itkā gribēdama mašīnu apturēt. Nabaga māte! ... Viņa grib saviem vājiem spēkiem apturēt dzelzs-tērauda nezvēru, kas aprij viņas bērnu.
  Jūs dzirdiet! Šī varonība vai izmisums! ... Nākošā acumirklī vina ir uztriekta uz radiātora un paliek uz tā karājoties... Viņas seja pagriezta pret mums... viņas acīs ... izmisums... bēdas... ārprāts? ... Nē, tās ir sāpes, sirdi plosošas bezcerību sāpes, par savu miesīgu bērnu; kaut arī viņa pati ir nāves briesmās, uzķerta uz radiātora ... viņas bērns tik un tā tiks sabraukts un viņu dzīvu vairs neredzēs, nekad vairs nepriecāsies par viņu, nekad vairs neglāstīs viņa milo sprogaino galviņu ...
  Tomēr beidzot mašīna apstājas. Beidzot - itkā
  būtu pagājušas nebeidzamas stundas — kautgan patiesībā, viss norisinājās nepilnas sekundes laikā. Māte no mašīnas notriekta, sāņus gul zemē ...
  Man ir bailes izkāpt no mašīnas... bailes no satricinošā skata, kas būtu jāredz. Trūkst spēka ...
  Ļaudis sāk salasīties. Ko viņi grib?... mus apbērt pārmetumiem, lamāt parastiem pūla lamu vārdiem, kādi vienmēr jādzird katrā nelaimes gadījumā autovadītājam?... Tas man ir vienalga. Bet bērns! Kur ir bērns? ... Vai līdzcietīgi cilvēki jau būs viņu nonesuši sāņus un ar to aiztaupītu mātei un mums šo skatu? ...
  Sastingušu skatu raugos apkārt... meklēju pēc bērna... bet... bērns... ir dzīvs. Viņš dzīvs? Jā, pat nav ievainots. Viņš bija pakritis pret mašīnas vidu starp riteņiem, tā kā pat mašīnas zemākās daļas un asis bija gājušas viņam pāri, nenodarot ne
  mazākās vainas. Vļņš ir jau piecēlies... un nezina nekā, kādās briesmas nupat ir bijis...
  Māte vēl gul zemē un nevar sajēgt, ka viņas bērns vēl ir dzīvs.
  Es nezinu, cik laika bija pagājis, šķiet, nepilna sekunde...
  Vēl pusstundu pec tam es biju krīta bālumā. Visu dienu nekādi nevarēju atkratīties no pārdzīvotām šausmām.
  Vai būtu mātei jāteic: kādēļ tu atstāji savu bērnu vienu? Nē, šeit jāteic visām mātēm: uzraugiet savus bērnus, savus mīluļus vienmēr, jo sevišķi uz ielas lai viņi ir pie jums, jūsu acupriekšā.
  Šis skats man mūžam vairs neizzudīs no atmiņas. Māte ar izstieptām rokām uz radiātora, ar seju pret mums, un viņas acīs lasāmas ārkārtīgas sirdi plosošas sāpes, par viņai mīlā bērna drausmīgo nāvi.
  
  Auto un viņa Vadītājs, Nr.2 (01.04.1930)
  Pēc ,,Luft- und Kraftfahrt"
  tulkojis R. Gr—ds.
• 0 rakstair doma

• 25.6.12 12:45
• 
• 0 rakstair doma

• 25.6.12 14:54
• Oriģinālā versija
  
  
  Industriālā versija
  
• 0 rakstair doma