16:03cik a tu, cak a tuacis kā mārītes bizbizmārītes drupačās rībinās mājiņa nodega palika tukšs |
sapņi un iedomas
26. Marts 2006
18:00tāltālā jūrā, putekļu zemē, mēs kaisījām vēju un sējām lietu, mēs bijām brīvi, bez važu, bez bažu, mēs skrējām kā traki, dejot un dejot un putni varēja lidot bez spārniemmēs iekritām akā, dziļā kā mūris, dziļā kā slāpes sāpes neatstājās līdz kļuva trulas un sita nu esmu tukša, tukša kā smiltis bez vēja, kā izsalkums, kad nav, kas to remdē un aka velk dziļāk, aka velk uz leju, uz nebūtību, bet nebūtības nav, ir tikai izmisums un melna dūksts, lipīga netīrība, kas smacē nost, bet tev ir jāsmaida, jābauda saule, cik spoži, cik gaiši, cik jauki, kā mīlam mēs visus un visi mīl mūs un rūgtuma nav, ej nokaunies, noslīksti vīnā tev balts, man melns, tu lido, bet es slīkstu, tu neredzi manas acis, kā es tavējās nesamanu un tā vien šķiet, ka neredzot ir vieglāk, vieglāk izlikties, ka tevis nemaz nav, ka nekā tāda nemaz nav, ka nav nekā un ir vienalga rai tai tā just smile tavas acis ir pārāk tukšas, sasodītais spoguli pārāk tukšas un nav kur paslēpties un galva smiltīs ja vien tu zinātu, cik garlaicīgi tas var būt tev paveicās, jo tevis nav man krita nelaimīgā loze tu spēlē ar iezīmētām kārtīm, meli, bet tev taps piedots, man - nē es vienmēr būšu šai spēlē un izvēlas nav, nebūs arī un nav, ko teikt un vārdi ir lieki un tevi apsveiks un cels, bet mani pat nepamanīs tik sasodīti agrs vēl kaut klauvēt pie paradīzes vārtiem, bet kas tevi laidīs, ložņā tik pa zemi, līdz apnikumam ložņā un vēl un vēl un vēl ir vakari, kad tik ļoti gribas pazust un to nevar nomazgāt un tad nāk tumsa ietīt savā drošajā palagā un uz mirkli ir miers,tā silti prom no svešām acīm, prātiem un mēlēm un tikai atbalss var atbildēt |
18:26atvērt lēnām |
Powered by Sviesta Ciba