Envija

cilvēkam nekad jau nav labi...
Sēdēju mājās ar slimo meituku un ik pa brīdim (mammūu, gribu dzert, nē, šitā tēja jau ir vēsa, mammū, gribu multeni, nē ne šito, citu, mammū, gribu zīmēt, utt) vēlējos mierīgi pasēdēt darbā ij pastrādāt..
Kad meituks jau vairs tikai viegli krekšķēja un varēja iet saulītē pastaigāt un lasīt kastaņus, un no skolas kopā ar brāli nākot padauzīties, likās - da nū, šito darbu, gribu pate savus bērneļus ucināt, sagaidīt pēc stundām ij pastaigāties mājup... (bet maksājiet man par to kāds lūc arī $$$:D)
Un tagad sēžu darbā, mēģinu piespiesties pabeigt darbus un štukoju - kā visas vēlmes apvienot?
Par hobiju vēlmēm patlaban pat nesapņoju - tā jau visus cakināšanas darbus traucē stundu sagatavošana vakarā (esam tikuši līdz k burta rakstīšanai, nē, ne no alfabēta sākuma, burtu rakstītmācības secība manai loģikai ir neizprotama;)), par 3000 senlaiku kartes gabaliņu puzli (ejiet ratā ar savām gabaliņmīklām, saliekamajām mozaīkām vai kā nu tur jamās aplamāja ;), kas iekārtojusies uz lejas galda, nemaz nerunājot... Vispār jau puzzli liek vīrs, ar iepriekšējo, kas stāvēja uz guļamistabas galda tādu problēmu nebija, bet šitā neuzlīda pēc izmēra. Tad nu tagad katru reizi garāmejot nodomāju - nu ielikšu vienu gabaliņu, nu un pēc tam kā alkoholiķim - nu vēl tikai vienu pašu... un tā līdz plkst 22, kad bērni jau rauj aiz drēbēm un lūdzās, lai tač vecāki beidzot atraujoties no tās puzles...
Un kā tad vēl izbrīvēt laiku trenažierim, kas arī lepni nolikts ieslīpi pretī TV un aicina padedzināt kalorijas...

Reizēm tiešām nesaprotu - kā par ļautiņi sūdzās par garlaicību vai arī neprecēti ļautiņi par laika trūkumu (nu šie vienkārši laikam nesaprot kas ir laika trūkums)