Slēpties, radīt citu, iedomātu pasauli, dzīvot tajā, iznākt laukā no tās tikai brīvdienās un svētku dienās, kad neviens nestrādā un virs zemes ir miers un cilvēkiem labs prāts, protams, ir vieglāk, sakārtot savu īsto un vienīgo, problēmām, nervus bendējošām lietām un notikumiem pilno pasauli ir tik sasodīti grūti, bet bēgt un atsacīties no visām šīm pasaulēm ir vienkārši stulbi, jo aiz tām durvīm ir vienīgi tukšums, bezgalīgs miegs, no kura baidoties pavadītas neskaitāmas bezmiega naktis, nav gaismas tuneļa galā, tikai sasodīta prāta ķīmija, jā, ķīmija nekad nav bijusi mana stiprā puse, bet šai te es ticu..