Vārdadienas rozes jau skumīgi nokārušas galvas, bet tik žēl tās vienkārši aizvākt no darbagalda. Reiz teicu, ka gribas ātrāk visu paspēt izbaudīt, jo viss jaukais parasti ātri beidzas, un tu sāki raudāt. Varbūt kļūdījos... viss tikai pārāk ātri mainās. Arī manas rozes reiz kaislē pret sauli plauka un ziedēja līdz tās kāds nogrieza. Taču tās turpināja eksistēt veikalā, līdz kāds tās nopirka un uzdāvināja man. Tad - manā darbā, līdz novīta. Un ar nevar teikt, ka viss beidzies... Es taču varu tās sakaltēt atmiņai...
|