Katru pavasari neticīgi aptaustu lipīgos kastaņu pumpurus, nepaiet ne mirklis, kad tie jau pilni baltām ziedu svecēm. Izbrīnu rada arī tik ātri nogatavojušies mazi kastanīšu ķekari un tad arī lieli apaļi kastaņaugļi, kas neaizsniedzami un stingri turas kaut kut augstu kokā. Tad nāk gaidīšanas mirklis – tūlīt, tūlīt būs rudens un varēs no zemes pilnas kabatas pielasīt kastaņiem un dāvināt visiem draugiem!
Šodien skatījos kā rudens vējš noplēsis manas Blaumaņielas kastanim visas lapas. Tas pavisam kails palicis… Kā? Jau??? Bet es takš tikai vakar neticīgi taustīju lipīgos pumpurus!…