Dīvaini, ka cilvēki savas sīkās problēmiņas (sakašķējos ar draudzeni, džeks ne tā uz citu paskatījās, mamma neļauj uz tusiņu iet, nomiris n-tās pakāpes māsīcas ļoti jaukais vectētiņš utt.) pataisa par lielāko un traģiskāko notikumu savā dzīvē. Un to dara pat šķietami jau pieauguši cilvēki... Tad ir publiskas raudāšanas, visiem savu bēdu sūdzēšanas maratons, pārdzeršanās un nelaimīgā cietēja tēlošanas laiks. Varbūt arī tā ir kāda vēlme pēc uzmanības..., lai tevi visi žēlo un izsaka līdzjūtības, mierina...? Varbūt arī katram savs krekls tuvāks...?
Tikko uzzināju, ka draugam mirusi meitiņa. Kādas gan visas savas problēmas varētu vērtēt augstāk par šo viņa vienu? Šodien atkal redzēju invalīdu... bez kājām, ratiņos. Kādas gan man tiesības gausties par saviem sūda nejūtīgajiem pāris pirkstiem? Protams, pretīga sajūta, bet gan jau es kādrez iemācīšos ģitāru spēlēt, neizmantojot tos. Lielāku bezspēcību sajutu, kad Jauniešu dienās pie Kongresu nama vienā no kontrolpunktiem, sēžot invalīdu ratiņos, vajadzēja pārvarēt niecīgu šķērsli. Bet daudziem taču tā ir ikdiena!
Šķiet, ka vēl pārāk daudz dzenamies pēc tā, kā mums vēl vai vairs nav, nevis spējam pienācīgi novērtēt esošo...