Vakar ap 16.00 zvanīja Atis. Prasīja vai esot daudz kannas, kur ūdeni saliet, gribot ar mani aizbraukt uz kkādiem svētavotiem aiz Kandavas. Nu, beidzās viss tā, ka pāris stundas divatā iestigām meža slīkšņā un paliku viena, jo Atis aizgāja meklēt kādas mājas, kur dabūt lāpstas ar ko mašīnas riepas izrakt. Putni dziedāja, saule norietēja, spīdēja gandrīz pilnmēness un es tik labi sajutos, ka nezināju, kur likties. Atpakaļ bijām tik ar pusnakti, bet man tas bija vajadzīgs! Pilsēta viennozīmīgi mani nogalina, es neesmu izaugusi uz bruģa un cilvēku pūlī. Pēdējie 4 manas dzīves gadi mani nomāc, ja vien netieku ārā no šiem mūriem. Tā nu vēl sadzēros avota ūdeni un jautrā prātā klaiņoju viena pa mežiņu.
Atceros vēl, kad pie mammas uz Lēdurgu braucu ciemos un viena vandījos pa mežiem, līdz vienreiz mamma teica, ka biju tik ilgi prom, ka gribēja visi iet meklēt. Tur tādi purvi vien.
Bet prom no pilsētas es esmu mājās.

Jo tur ārā
esot pasaule cita...