Kā tur bija ar to slidkalniņa filozofiju?... Ja esi sācis šļūkt, neapstājies pusceļā, bet nošļūc pavisam, lai atkal varētu nostāties uz kājām? Tā nu iedomās mēģinu neapstāties, kad pēkšņi atcerējos, kā bērnībā reiz šļūcu un, kad vajadzēja piezemēties, viss beidzās ar nobrāztiem, asiņainiem ceļgaliem un elkoņiem. Varbūt iekrampēties slidkalniņa malās un neļauties notiekošajam?...