Un kāpēc gan ne? Kāpēc neatzīties visai pasaulei, ka esmu pamēģinājusi? Vienmēr esmu uzskatījusi, ka jāzina, no kā atsacīties. Jā… hmmm… slavenā es, kas pat zāli un parastas cigaretes nepīpē. Protams, runa nav par «smagajām», tas bija tikai «baltais». Ne jau pirmo reizi nākas sevi atkailināt līdz dvēseles mielēm.

Varētu teikt tas bija draudzīgs žests no kāda drauga – iespieda man rokā papīrītī ietītu amfetamīna pulverīti. Unīša «Centrs» aptiekā draudzene (ar otro piegājienu, jo bija kauns) nopirka man šļirci, aizgājām uz «Narvesenu» pēc minerālīša Sports un tad uz kādu vietu, kur to visu sadarīt. Mazliet tā kā sākās paranoja vai kaut kas tamlīdzīgs: kā pirmajā klasē ar meitenēm mēģinot pīpēt nozagtu cigareti, lai zinātu «kā lielie dara»; kā bērnībā nobastojot stundu pie visniknākās skolotājas; vai kā darot ko tik ļoti aizliegtu, ka pašam paliek kauns no sevis. Atšķirība vien domāšanā, izpratnē un atbildības sajūtā. Sabēru pulverīti plastmasas uzgalītī, pielēju dažas ūdens piles un ievilku šļircē. Tur bija daudz gaisa, ko diezgan profesionāli izlaidu, pieliku adatu pie kreisās rokas elkoņa iekšējās locītavas un iedūru vēnā, ievilku asinis šļircē un tās saturu salaidu vēnā. Elpa ķļuva dziļa, gluži neapzināti kā mēģinot ieelpot ko tādu, kas citiem nav lemts. Tad vilnis, vēl un vēl viens.
Likās, ka esmu mazliet virs sevis un laiku pa laikam apstājos, lai pārliecinātos, vai tā tiešām arī nav. Sajūta ir tāda, it kā no kājām asins vilnis plūstu uz augšu līdz pašai galvai. Kad tas nonāk jau līdz 4. čakras līmenim, sirds sāk sisties ātrāk, ko var just pa visu ķermeni. Tad ceļas augstāk un augstāk, līdz (nezinu, kā citiem) apstājas pie 6. čakras un augstāk vairs netiek. Liekas, ka galvā uzlikts vainags precīzā aplī ap 7. čakru. Vainags ir kā karsta stīpa, tai pat laikā dedzinoši auksts, tajā vietā sametas zosāda un mati ceļas stāvus. Vilnis vainagu nešķērsoja…
Atceros, kā divas nedēļas pirms aizgāju no «Zintnieka» dziedniece Vallija Ore ar svārstiem pārbaudīja manas čakras un enerģētisko līmeni. Tās bija vai nu aizvērtas, ļoti šauras, vai galīgi šķērsām sagriezušās. Viņa brīnījās, kas ar mani noticis. Kad svārstus pavērsa pret 7. čakru, tie plaši atvērās katrs uz savu pusi. Vallija sajūsmā izsaucās: «Kāda spēcīga aizsardzība no Augšas! Tu, laikam esi kristīta?» Kad atbildēju, ka nē, viņa nopētīja mani un paziņoja, ka tādā gadījumā esot ļoti spēcīgs sargeņģelis.

Gājām ar draudzeni uz Alberta laukuma pusi, kur tie miskastes konteineri. Tur ieraudzīju bomzi rakājamies pa tiem. Uznāca tik cilvēcisks žēlums. Uzreiz atcerējos Annastanti, Diānu un Vasju, kuri bija bezpajumtnieki, taču jau miruši. Par Anastantes nāvi man pastāstīja Kikōnes (dzejnieks, miris martā) draugs Svens. Vasja ar Diānu turējās divatā, pēc gada nogalināja Diānu. Tā kā arī Vasja vairs nebija nekur sastopams, nospriedu, ka arī miris.
Sāku pa kabatām meklēt naudu, ko viņam iedot. Kad piegāju pie konteinera, bomzis nelikās ne zinis. Paņēmu viņa roku savējā un iebēru santīmus. Tā kā biju pievērsusies tam, lai nekas neizbirtu garām, likās, ka naudu viņš nemaz negrib. Ieskatījos viņam sejā, tad atskanēja neticīgs jautājums: «Angeločik?» Lieki piebilst, ka tas izrādījās Vasja. Tik savāds jūtu uzbangojums… Runājām par Anastanti, Diānas noslepkavošanu. Izrādās, pēc Diānas nāves viņš turas nostāk no visiem. Menti neko nedarot, kaut gan slepkava ir viņiem zināms.
Dīvaini, ka «briesmu stāstus» par pašvaldības mentu izdarībām un savējo piesegšanām agrāk uzskatīju tikai par pasaciņām. Formā tu vari darīt visu un «tev par to nekas nebūs» - tās ir viņu moto. Man Dzintaros gadījās uzrauties uz «mentiem ar sakariem», viens no viņu lieciniekiem - H.Kabanovs. Tā, ka viņi mani ne tik vien pakropļoja, bet var palīksmot, ka «VIŅIEM PAR TO NEKAS NEBŪS». Un kāds no draugiem vēl piebilda, lai priecājos, ka neizvaroja. Pietiek ar pāris mirkļiem, lai visa ticība labajam zustu. Vienmēr licies, ka menti taču pārstāv valsti, viņiem jāsargā, jāpalīdz utt. Līdz ar to zūd arī ticība taisnīgumam šajā valstī, visai tiesu un drošības sistēmai. Protams, ja runa iet par kaut kādiem smirdīgiem sammitiem, kur jāaizsargā uzpirktas militāristu slepkavas, divu domu nevar būt. Par vienkārša cilvēka dzīvi neviens drošībnieks neliekas ne zinis un patiesību noskaidrot necenšas, bet, ja runa iet par POLITIKAS BIZNESU… Cik gan daudzi Latvijas iedzīvotāji zina, ka pilnīgi visas telefonu (gan fiksēto, gan mobilo, varbūt pagaidām vēl izņemot BITEs kartes) sarunas tiek ierakstītas un turētas arhīvos 60 gadus (piem., Vācijā tas sākās jau 50.-60. gados)? Katram Latvijas pilsonim nemaz nav vajadzīgs nodot mentu arhīvā savus pirkstus nospiedumus, pietiek jau ar to, ka cilvēka balss kā tāda ir unikāla… un ieskenēta drošībnieku arhīvos. TAD, NU, DOMĀ, KO RUNĀ, MANA PLEBEJU TAUTA! Vairs arī nebrīnos par to, ka pašvaldībnieki vienmēr tik operatīvi ieradās, kad pirms pāris gadiem notika latviešu-nacionālistu un krievu-nacbolu «strelkas». Nebrīnos, ja šajā valstī, kur pie varas zili pediņi, sekojot ES valstīm un viņu «progresam», drīz legalizēs marihuānu, ko jau tagad 14gadīgie zelē kā bonbonkas, neapzinoties, ko dara un ko vēlēsies nākamo. Tā kā tos, kas publiski ar lepnumu anusseksojas, pret diskrimināciju valdība jau aizsargā ar likumu, gaidīsim uz nākamajām vēlēšanām pederastu un zoofīlu partijas. Lai jau māca mucā turētajai un pa spundi barotajai tautiņai, kas un kā pareizāk!
Vasja rādīja zilumus un stāstīja par kārtējo reizi, kad menti viņus aizveduši uz mežu un sasituši, solīja arī pastāstīt par gadījumiem, kurus viņš apzīmēja ar žestu, kad īkšķi pārvelk pār kaklu. Tiklīdz dabūšu kādu naudu, nopirkšu diktafonu. Kā nekā, kad strādāju «Zintniekā», biju uzrakstījusi rakstu par Annastanti, ko viņa deva lasīt arī mentiem. Gribas uzņemties uz sevis kaut daļu vainas par viņas nāvi. Es taču varēju kaut ko darīt! Man bija jādara! Ne tikai viņas dzīvesstāsta uzklausīšana un ēdiena aiznešana… Annastante bija iedomājusies, ka ezotērikā esmu tik spēcīga, ka varu izārstēt visas viņas slimības un noņemt visas sāpes. Diemžēl to visu es nemācēju. Taču biju aizgājusi uz Latvijas dziednieku savienību, kur agrāk notika Reiki dziedināšana par ziedojumiem. Vēl tagad atceros kā sakautrējusies savai pirmajai Reiki Skolotājai Edītei Vējai jautāju: «Vai drīkst atvest kādu, nu, tādu kā bomzi… apmēram?» Diemžēl Annastante bija aizmirsusi par mūsu norunāto tikšanos, dzirdēju no Kikōnes un Svena vien to, ka viņa ļoti, ļoti vēloties mani satikt. Vecrīgā pie «Pelmeņiem» viņu vairs nemanīju un drīz arī uzzināju, ka Centrāltirgū viņa atrasta mirusi. It kā sirds apstājusies, it kā nosalusi naktī – nevienam valstī jau īsti nav gribēšana ar parastiem bomžiem noņemties, sak’ viens mazāk - jo labāk mums, jo labāk viņiem pašiem.
Runājot ar Vasju par pagātni, balss aizlūza, likās, ka varētu sākt raudāt, …un vēl vilnis pēc viļņa. Bet tik ļoti kauns izrādīt jūtas, īpaši, ja tās saistās ar vājuma brīžiem. Ienāca prātā, ka skaidrā es tā nekad neatļautos. Vienīgo reizi, kad atceros pēdējā laikā sevi publiski raudam, bija tajā Dzintaru koncertzālē «Pērkona» konča laikā. Sākumā, šķiet, kritu izmisumā, kad Evita Ivbule mani mocīja, taču asaras izlauzās tik brīdī, kad jutu, ka nevaru vairs izturēt tās sāpes un zaudēšu samaņu. Ir tik dīvaini tādā brīdī vēl censties sakopot domas un sev iestāstīt, ka tūlīt, tūlīt viss beigsies un par asarām nemaz nevajadzētu kaunēties. Vienmēr esmu kautrējusies izrādīt savas jūtas. Bet man tik ļoti sāpēja, ka asaras pašas lija… pārkāpu pat savam kaunam un raudāju. Par ko vēl vairāk kauns, ka biju tik vāja. Ka kāds mani nostādījis tik bezpalīdzīgā situācijā. Man patīk kontrolēt. Vājums nav ierakstīts manas ikdienas plānos… un, ja ir, tad ne jau tā, ka citi redz.

Tālāk gājām pasēdēt Alberta laukumā. Piesējās Kukainis: «Eņģelīt, kādas tev acu zīlītes. Tev parasti ir mīļas un labsirdīgas, nevis šitādas!» Nu, nezinu, es līdz šim nebiju pievērsusi īpašu uzmanību nejauši satiktu paziņu acu zīlīšu formai… Šķita, ka jātiek tālāk prom no visiem, visiem. Uznāca kaut kāda iegremdēšanās sevī, likās, ka dvēseles dziļumos jāatrod kas sen nogrimis. Tai pat laikā tik ļoti, ļoti gribējās parunāties. Mēģināju draudzenei stāstīt par sajūtām. Gribējās izstāstīt visu, visu. Ne tikai mirkļa sajūtas, bet visu dzīvi, visus politiskos un reliģiskos uzskatus, visu noklusēto un sevī saslēpto. Likās, ka mirklis ir pārāk īss - tu pats sevī laiku izjūti lēnāk, bet apkārt viss notiek pārāk ātri. Un viss tas domu mistrojums un šķietamā apgaismība apkārtējiem nav izsakāma vairākos vārdos kā tik vien - «Tu arī saproti?», «Redzi apkārtni?» u.tml. muļķībās. Radās emocionāla un saprāta virsējiem slāņiem netverama tuvība ar visu apkārtējo. Tai pat laikā radās arī apziņa, ka nespēju būt tik atklāta patiesībā, nespēju uzticēties un izteikties. Un apkārtējiem atzīt, ka tik daudzi man ir nozīmīgi un es taču viņus tik ļoti mīlu!
Kaut kā neradās vēlme «dzīvot pēc Kastaņedas, patstāvīgi sadaloties pa atomiem» - mājupceļā uzmācās domas par dižām vēstures personībām, kas ar opiātu palīdzību radījuši izcilas gleznas, dzeju un rakstu krājumus, taču lielākā daļa no viņiem tādēļ arī miruši. Protams, Latvijā jauno dzejnieku grāmatas tiek izdotas galvenokārt tikai pēc viņu nāves, bet gan jau arī manā smilškastē reiz saulīte iespīdēs un sagaidīšu iznākam savējo pie skaidra prāta un dzīvības.
Tātad labāk iedzert sarkanvīnu!