Vakar uz ielas satiku bijušo medicīnas koledžas pasniedzēju. Mazliet sagruzījos, jo viņa jautāja kā iet un vai tagad ir labāk kā tad, kad studēju. Ko ta varēju atbildēt? Protams, ka man medicīna interesēja un aizgāju no skolas ne jau tāpēc, ka apnika... Vēl tagad dāžreiz liekas, ka toreiz varēju izdomāt ko citu.
Tad ar Aneti aizbraucām uz Dragreisu Biķerniekos (kas ir netālu no tās skolas, un sabēdājos vēl vairāk). Briesmīgi sagribējās uz tualeti. Kamēr Anete ar Slonu gaidīja pie vārtiem, ielīdu tuvākajos krūmos un gandrīz noslīku! Nomaucos grāvī un ar vienu roku līdz plecam iestigu purvveidīgā dīķī, kas smirdēja pēc saļarkas, vircas un maitām. Ņemot vērā ka kājas bija gaisā pret grāvja malu un sapinušās garajā zālē, vairs nepievērsu uzmanību tam, kādā valodā un cik stāvos skaļi nolamājos. Kad izlīdu tāda slapja un smirdīga no krūmiem, nejutos gan tik priecīga kā Anete ar Slonu, mani ieraugot. ;)))
Pie ieejas biļetes pārbaudīja foršais ments no 1.mentenes. (Mēs ar Aneti pēc Pērkona konča gājām nest uz turieni iesniegumu.) Kad aizgājām pāris metrus tālāk, viņš skaļi uzsauca Anetei: "Kā draudzenei beidzās ar Jūrmalu?" Tas gan sanāca dīvaini, jo izrādījās, ka pati Evita Ivbule arī šajā pasākumā ir apsardze un stāvēja viņam aiz muguras, un laida ārā apmeklētājus. Kādu brīdi skatījāmies viena otrai acīs. Uzreiz atcerējos tās sāpes, ko viņa toreiz man nodarīja, nevilšus saspiedu savu tizlo kreiso roku labajā; pēc viņas izpriecām triecot manu galvu pret zemi, labajā acī kaut kāds nervs ne tā raustās - arī tas sāka raustīties. Gribējās pieiet un pajautāt: "Cik daudzus tu savā dzīvē īsti esi pataisījusi par kropļiem?"
Nevar jau zināt, kas viņai īsti tā par domāšanu... laikam jau tā ir, ka tikai izrādot savu varu pār citiem, cilvēkam paceļas pašvērtējums. Varbūt bērnībā sista vai vēl nezin kādas nelaimes notikušas... Uz brīdi sadomājos visbriesmīgākās lietas un pat palika viņas žēl. Un tajā pat laikā nespēju aizmirst viņas vārdus tajā koncertzālē: "Tevi aizvedīs un sasitīs, kur neviens neredzēs!"