engelina

stulbi

Tue, 24 Jan 2012 21:03:09 GMT

man pietika asaru pagājušoreiz.šoreiz nebūs. iespējams, tā aiztaupīšu vēl vairāk, kas varētu sekot.
Kur lai ņem spēku paklusēt un konsekventi turēties pie kaut kāda lēmuma?

par punktiem un kastītēm

Sat, 04 Jun 2011 11:18:33 GMT

Cik vientuļš var cilvēks būt, esot ar kādu kopā?Šobrīd šķiršanās liktos kā pašsaglabāšanās mehānisms. Vai ir vēl kādas iespējas, kā palikt sev pašai?Kā nebeidzams aplis tas griežas - jābūt pietiekoši pieaugušam, lai pieņemtu nopietnus lēmumus. Es vēl bērns esmu un mani vajag nolikt kā rotaļlietu vietā. Nevaru vai negribu būt - tāds ir jautājums.

laikam piektā diena

Fri, 18 Mar 2011 13:12:58 GMT

šodien manā programmā kompis un tēvē. Ai, laikam jau tāpat, kā iepriekšējās četras dienas. drusku svaiga gaisa un kaut kas garšīgs. tā īsti pat nezinu,ko vēl varētu iesaķt. darīt ir ko, bet ne kripatiņas negribas.

ceturtā diena

Thu, 17 Mar 2011 11:53:19 GMT

Laikam var pierast pie visa. vajadzīgs tikai laiks.

otrās dienas piecminūte

Tue, 15 Mar 2011 10:33:54 GMT

es negribu zināt, ko viņi leik klāt jogurtam, kura derīguma termiņš ir līdz augustam.
Tāpēc tagad fiksi to apēdīšu, lai miers :)

otrā diena

Tue, 15 Mar 2011 10:29:29 GMT

Ir gan vēl tikai pats rīts, tā ka par īstajām sajūtām/emocijām laikam nav oblektīvi spriest. Tomēr skaidrs ir viens - lai vai kas tas arī nebūtu - pieradums/nepieradums, viena es nezinu, ko darīt. bezjēdzīgi novelku savu laiku pirms darba, priecājos, ka,atnākot mājās, būs gana vēls, lai uzreiz ietu gulēt. laikam jāpaiet ilgākam laika posmam un jāsāk mācīties sadzīvot ar sevi. Tā, lai nav garlaicīgi. bet pagaidām šīs ir bezjēddzīgi izmests laiks. nepatīk iekšējās sajūtas.
Tā. vajag saplānot programmu rīt. nezinu, ekstresensu cīņas vientulībā arī sāk likties nedaudz šaušalīgas :D Šobrīd doma vecumdienās dzīvot pansionātā, kur pilns sabiedrības, man nemaz nešķiet tik nevilinošs :D

pirmā diena

Mon, 14 Mar 2011 21:12:25 GMT

šodien jau tā pavisam pamazām, bet tā apjausma ka nu esi palicis viens, ir pienākusi. ne jau nu gluži viens pats pasaulē, bet nu savā ziņā jā. mājās baigais miers un man laikam nav īpaši simpātisks. visticamāk, ka būs, kā parasti, kad esmu atstāta viena kādā konkrētā kvadrātmetrā - nolauzīšu pēdējās spēka paliekas pie kompja un tad segu pār acīm, lai miegs dara savu. Ilgošanās vēl tikai nāks, ka es jums saku.
un muļķības tāpatās. pamazām sāku izvilkt no pūralādes visuss noslēptos niķus un stiķus un cilvēkus. tikai nenorauties no āķa un rāmji, rāmji.

Thu, 10 Feb 2011 21:11:31 GMT

Nē nu forši. Drusku dusmas, drusku smaidu uzdzina kādas pilnīgi neiesaistītas personas komentārs par MANU pašreizējā stāvokļa novērtējumu kā: ģimene. Kas tad tā par ģimeni ir bez bērniem?! Nu zini - ej ieskrieties!
Ko tā pasaule jaucas, kur nevajag?

Tu esi mans draugs

Thu, 27 Jan 2011 18:08:59 GMT

Ir tāda sajūta, ka viņš ir bijis kāds ļoti tuvs cilvēks. Un katru reizi, kad TV rāda sižetus ar skumjajām ziņām ,acīs sariešas asaras un liekas - vai tiešām? Vai nekad, pat ne uz brītiņu vairs?Un jautājums "kāpēc?" paliek neatbildēts.

Un es nezinu, pa kuru laiku klusi Mana sirds tā cieši šonakt aizmigusi /M.Freimanis/

un kas?

Sun, 23 Jan 2011 19:56:08 GMT

Un ja nu gadās nokavēt vilcienu? Nu un? Un ja nošauj nepareizo zaķi?Ja nepieliec sāli un ēdiens šķebina?
Nu un?
Kas no tā mainīsies? Rīt viss būs pa vecam. nevar gruzīties par pagājušo. Pielika punktu, nu un?
Nāks un ies tie vecie ieradumi, domas un iedomas, bet nekas nemainīsies. Nav vērts raudāt dēļ izlieta piena, tajā jau tāpat ir daudz ūdens. Kādam sabrūk dzīve, kādu pamet, kādu paņemt atpakaļ. Kādam ir pēdējā cerība, kādam vairs nav. Un nu?
Bērni ir visa pamatā. Viņu vēlmes ir galvenās. Viņiem vajag visu un tikai tas ir svarīgi. Jūtas ir mazsvarīga,s bet arī tas ir jāpatur prātā. Nevar jau visu tikai kaut kā dēļ darīt, nemaz nezinot, kāpēc. Var jau melot kādu laiku, ka tas viss ir mazsvarīgi un nenozīmīgi, bet patiesībā, kad tas tiek atņemts, tam ir nozīme. Vislielākā.
var salauzt krēslu. Dakšiņu. Sirdi.
Un kas paliek pāri? vai ir kļuvis vieglāk? Vai pēc diviem gadiem var teikt, ka neko nejūt neviens orgāns, kuram kaut kādas maņas ir dotas? vai var teikt, ka vienalga?Kaut arī vienalga ir pārāk spēcīgs vārds arī tad, ja tik tiešām ir vienalga. Jo nevar būt vienalga. Tad ir pārāk smagi un vispār labāk ir nezināt, ja kādam ir vienalga. Tāpēc vajag domāt, ka ir nekas, nevis ir vienalga. Un tad iestājas pamiers. Miers nē, jo vēl ir par agru. Pamiers ir īstais vārds.
Un, ja uznāk vēlēšanās atgādināt par sevi. Nu un? nevar likt lasīt palagus tikai sava egoisma vadīts. Vajag domāt, domāt un aizmirst. Tā pavisam. Vai arī saglabāt tikai tās labās domiņas, tās pūkainās, kā zaķīši. Tās, kuras nesāp. Nu tās, kuras ir līdzvērtīgas nekam. Tā, lai pašam un pasaulei prieks.
Varēt ar sevi lepoties. Kā tas ir? Skaitās, ja neesi izdarījis neko ļoti sliktu, tikai tā, ka bišku grūti kādam paliek. Nu tiktāl, līdz tas neskar pašu, ir labi. Var jau aizdomāties par citiem, bet kad sirdī maziņš prieciņš, tad jau acis skatās citā virzienā. var jau būt, ka nepareizā. To tā grūti pateikt. Ja gribam būs diskrēti, tad teikt tā īsti jau neko nevar. Arī šantažēt citus nav smuki. Jo tā saka. Un tā jau laiakm arī ir. Jo kādam no kāda noteikti sirsniņa apsāpēsies.
Gana diskutēts. šodien ne. Un rīta jau būs jauna diena.

tūlīt

Sat, 15 Jan 2011 11:21:49 GMT

man ļoti, ļoti, ļoti gribas nogriezt matus. pašai un tūliņ. man gan ir tikai neasas šķēres, kuras, 89% zinu, ka nav domātas matiem. Bet ko lai dara, ja vēlme to izdarīt uzmācas tik drausmīgi, ka liekas, no tā atkarīga tava eksistence? Un varbūt ar katru nogriezto šķipsnu tiešām būs vieglāk elpot?

Rīts pār māju jumtiem

Tue, 30 Mar 2010 15:17:13 GMT

Skaisti ir iemīlēties.
Ļoti skaisti ir to izdarīt atkal.Un atkal.
Tajā pašā cilvēkā.

Fri, 18 Sep 2009 13:45:00 GMT

Es šodien gribu mērīt baltas kleitas un neko citu nedarīt.

Sun, 12 Jul 2009 22:19:47 GMT

"Lauvēnam jau nav tikais snuķis un rūkšana, bet lauvēns arī māk par sevi pastāvēt, lauvēnam ir draudzīgas, bet tajā paša laikā dziļas acis, lauvēns māk arī saulītē apgulties un laiski baudīt siltos starus, lauvēnu kā mazu kaķēnu reizēm gribas pasist azotē un sabužināt, bet lauvēns ir lauvēns, viņu nevar pieradināt."

Šos vārdus man gribas uzrakstīt ar koši sarkanu flomasteru uz baltas sienas.
Vēl vairāk - man gribas tos dzirdēt izrunātus.
Bet tā ir tikai nostaļģija.

Wed, 13 May 2009 20:51:26 GMT

Es gribu mirdzošas acis, es gribu taureņus vēderā, es gribu kopābūšanas sajūtu, es gribu, es gribu..es gribu smaidīt. Da vienkārši par daudz gribu. Šobrīd gribas čučēt. negribas veikt pirmsmiega darbus, jo ir nogurums. Habemus dzied:nāc, Tevi samīļos. Nenāk jau labu laiciņu. Kur Tu esi, mans sirdsmiers, mans apmaldījies gars, manas sajūtas un stabilitāte? man gribas uzlikt segu uz galvas un gulēt, gulēt, gulēt. Kad atveru acis, skaudrā apziņa, ka Tevis atkal nav blakus, ka priekšā ir gara diena un Tu esi tur, kur esi. Un es gribu, lai Tev ir labi. Un es egoistiski gribu, lai arī man ir labi. Un es nezinu, kā šobrīd panākt kkādu kompromisu. Es gribu NLO, kas Tevi nolaupa un ved pie manis.

Fri, 08 May 2009 13:58:11 GMT

Kā zibens no skaidrām debesīm un starp desmitiem cilvēku manas acis ieraudzīja tieši viņu. Tad, kad jau biju aizmirsusi par tāda eksistenci. Nekādu lielo sajūtu jau nava, bet notrīcēja kaut kur dziļi, dziļi tie pāridarījumi. Galu galā - šī bija pirmā reize, kad pēc diviem mēnešiem atkal esam 100 metru rādiusā.
Bet zinu, ka tā bija pareizā izvēle. Laiks ar to sadzīvot un pieņemt ar katra ķermeņa šūnu.

viens, divi - gatavs

Fri, 24 Apr 2009 20:41:59 GMT

Totāla atkarība no dumjajām pārslām vai vienkārši monotona laika vilkšana - ne īsti gulēt iet, ne neiet. Jāiet jau tomēr, nogurums un darbi ir darījuši savu, bet domas klīst un aizklīst tālēs dziļajās, nespēju nobāzēties.
Sapnī Beverlihilsas Dilanu satiku, drausmonīgi pārdzīvoju, ka nevarējām kopbildi uztaisīt, jo nebija fočika līdz. Tagad nēsāšu visur - galvenais arī naktī zem spilventiņa palikt. Šitā tā domas pārtransformējas - skatē visu laiku nespēju tikt galā ar vēlmi pielīst Daņiļēvčam tuvāk un uzprasīties uz kopfoto. Sakautrējos, bēbis tāds. Un - labi vien ir, ka tā.
Pēdējā laikā gribas to, ko nevar gribēt. Būtu jau labi, ja gribētu to, ko nevar dabūt, bet drošāk ir mans variants, jo nekad jau nesaki nekad - kad varēsi, tad nebūs vairs attaisnojuma. Un vispār - gribas teikt "Neatceroskā" vārdien - sasodīts(šito es pati pieliku klāt, tā, lai dramatiskāk), ja tādas ir attiecības, tad man tās nevajag! Zinu jau, ka tā patiesībā nedomāju, bet reizēm sajūta - nu nafig (šitā es arī nekad nerunāju, bet nogurums dara savu) es tikai ilgojos. Un jā, es gribu, lai mans cilvēks bez manis nejūtas laimīgs, lai cil egoistiski tas arī neizklausītos. Nu varat lasīt man lekciju, ka īsta mīlestība ir gatava atteikties no visa, lai tikai mīļotajam cilvēkam būtu labi. Tādā gadījumā nav man īstas mīlestības. Nu kurš normāls cilvēks gadiems spēj izturēt šādu attiecību modeli? Pēc dažām dienām mēnesis būs riņķī kopš pēdējoreiz tikāmies. Un - neba pirmā reize. Un man šodien ir vienalga, vai tas ir bakalaura darbs, vizīte pie prezidenta vai lidojums uz marsa - atvainojos, ka esmu tikai cilvēks un man arī ir jūtas. Nafig lai man nebūtu. (Sāku jau pierast pie tā vārda). ES taču varu dusmoties, lasīt desmit lekcijas sev un citiem, atvainoties, lūgt piedošanu, nožēlot, atkal dusmoties, bet no tā jau nekas nemainās. Mazlietiņ uzmanības. Nevis tādu - garāmbraucoša vilciena sveicienu. Eh, sākšu vēl gribēt padsmitnieku naivās rōzā brilles, kad 80 reizes dienā raksti īsziņas un divreiz vairāk reizes iedomājies. Romantikas par maz? Cilvēka par maz!
Ai, tas ir tikai mans nogurums, kurš velkas astē jau labu laiku. Miedziņš būs, Dilans arī moš vēl uzradīsies/ he, es būšu gatava/ un labajam rītam arī jāpienāk. Vai domas mainīsies - nav ne jausmas. Uznāk spalvainas aizdomas, ka "nafig" būs mans mīļākais slepenais vārds.

suņa krāsošana

Fri, 20 Mar 2009 14:16:14 GMT

Šodien, kad suns ir jau par visiem 100% sauss un gatavs turpmākai lietošanai - proti - samīļošanai, nevilšus ienāca prātā paralēles.
Cik gan bieži mēs savus mīļos, kuri dažādu dzīves apstākļu sakritību dēļ ir zaudējuši savu krāsu pakļaujam tamlīdzīgām egoistiskām darbībām un nu viņiem nākas pie/pārdzīvot mūsu karsto vēlēšanos dabūt viņus iepriekšējā skatā. Dabūjam vēlamās krāsas, kuras, kā mums pašiem šķit - viņiem ir vispiemērotākās. Tad bāžam viņus ar galvu iekšā ūdenī, kura temperatūta krietni vien pārniedz normālo, bakstam, stutējam un bukņījam, lai tikai rezultāts būtu tāds, kā mēs to vēlamaies.
Šeku reku - uzspiežam citiem savas vēlmes par to, kā viņiem būtu jābūt.

Bet sunītis ir trakoti mīļš un jā, laikam jau caur visādiem eksperimentiem mēs nonākam pie patiesajām patiesībām.

atkārtojums

Tue, 10 Mar 2009 10:04:37 GMT

Nē nu ironiski - tagad viņš gaužas par to, ka neredzēs meitiņas pirmos solīšu, pirmo vārdiņu. Bet tad, kad pirms laika teicu, ka jācenšas darīt visu, lai saglābtu attiecībs vismaz viņas dēļ, viņš tā no sirds jautāja - kas būtu labāk - ja bērniņam būtu nelaimīgs tētis katru dienu, vai laimīgs un brīvdienās?
Ha, ja tas nebūtu tik neforši, man pat smiekli nāktu.
Bet pieļauju ka arī viņš ir tikai cilvēks un vienkārši tad, kad tas liekas tik tāls un nereāls, mēs izdomājam visu ko. Bet, kad nākas to īstenot dzīvē, pašam pieredzēt, tad domas mainās. Tā viņš teica - tagad apzinoties, cik svarīgs tas viss viņam patiesībā esot.

Nu jau ir labāk. Palīdzēja drusku šī pēdējā saruna, vismaz nejūtos tā nobeigusi, kā iepriekš ar dārzeni. Nav jau nekāda izcilā sjaūta, bet turos vismaz. Un aizvien vairāk apzinos, cik labi, ka tā, jo man taču pieder visvērtīgākais pasaulē! :)
Balderjāņu tabletītes gan joprojām gribas. Laikam būs šodien jāaizčāpo uz aptieku. Drošībai.

Es šodien jūku prātā

Mon, 09 Mar 2009 21:16:24 GMT

Un rīt vēl būšu dzīvs, jā. Šobrīd pilnīgi nespēju nonākt līdz realitātei, tikai zinu to, ka visticamāk asaru plūdi mani vēl pārsteigs. Visbriesīgākā ir apziņa, ka es jau neko tādu negribēju. Nu kā - neko tādu - es vnk dzīvoju ar apziņu, ka viņš ir tas - mana lielā lielās skolas simpātija, mans paraugs, kaut kas, kas vienmēr ir licies tik neaizsniedzams. Bet - sasodīta būšana - sanāca sasniegt. Nezinu, kas vairāk sniedzās pretī. Iespējams, ka es. Bet tikpat sasodīti iespējams, ka viņš visu virzīja tālāk ar saviem "esnegributagadtoizbeigt" un "tuesimansvariga" tekstiem. Nu jāatzīst, ka pierunāt mani nenācās baigi grūti. Jo - patika, ļoti. Un nu - viss. Tieši tikpat vienkārši, cik tas skan. Patiesībā jau - tas ir milzīgs atvieglojums, ceru, ka pēc gadiem es tieši tā arī domāšu. JO šitik neizlēmīgu vīrišķi vēl pameklē. Nu jā, es jau arī tāda pati un lai jau. Vienkārši tā apziņa, ka tik daudz jau pa šo mēnesi paspēts piedzīvot, tik daudz kas pateikts un jā, sirsniņai jau bija silti. Sasodīts, kā tagad to aizmirst kā uz burvju mājienu un kur ir iesprūdisi tā stop un dzēšanas poziņa?
Ļoti baidos, ka tas var ievilkties.
Ļoti gribētos tagad tās balderjāņu tabletītes.
Daudz.
Gribās daudz salda miega. Un arī lai viņam viss nokātojas.
Tā mazā šķelmīte ar superlielajām acīm jau ne pie kā nav vainīga. Bāc, vēl tagad atceros, kā mūsu pastaigas laikā viņa pamodās un skatījās uz mani - visu laiku. Neraudāja, tikai lielām acīm skatījās. It kā teikdama - tēt, kas šitā tāda?

Gribu aizmirst fiksi.

Tue, 24 Feb 2009 21:24:43 GMT

Viss, es tagad gribu dejot.
Ai nu labi, varbūt, ka ne gluši tagad un tūliņ, bet, ja sāktu skanēt tās 500 miles pirmās taktis, gan jau lektu kājās arī tagad.
Nu vispār gribas dejot.Dejot un dejot un nedomāt.

neprātigi

Fri, 23 Jan 2009 09:41:40 GMT

Cik ļoti šobrīd negribas būt pašai.
Taisnība Tev, kas teicis - visvairāk ilgoajmies pēc tā, ko nevaram dabūt.Aizliegtais auglis.
Vai tiešām mums varbūt vajag to visu atstāt kā ir - labāk taču pēc kaut kā skumji ilgoties, vēlēties un atstāt to ka ir - tādu tālu, neaizsniedzamu.
Ak, veselais saprāts - kur gan Tu esi?

viss

Thu, 16 Oct 2008 18:23:10 GMT

Esmu nogurusi.
No nemitīgās gaidīšanas.
No domāšanas par Tevi.
No analizēšanas.
No nezināšanas.
No braukāšanas.
Un atkal no gaidīšanas.
Var jau būt, ka šobrīd nogurums no visa.
No garajām dienas stundām, kuras tomēr nepietiek.
Man šodien nepietiek
Un paŗi nepaliek
Vien tik, cik paredzēts
tev iedots.
sasodīta būšana.

klusums pirms

Fri, 23 May 2008 20:06:01 GMT

Vētras?
Muļķības par. Mierīgāks par mierīgu un par nejūt vēju.
Bet kuģis tāpat tiek šūpots un reizēm vienkārši vajag izbraukt zem visiem tiktiem un padomāt..

pasakas

Fri, 23 May 2008 20:04:11 GMT

Skolotājā iemīlēties nedrīkst.
Kā ir ar pārējiem?
Pārdevējiem?
Pasniedzējiem?
citiem uz pē?

Liekas, ka kāds ir aplējis ar aukstu ūdeni un nav iedevis dvieli, kur noslaucīties.
Tāda sarežģīta sajūta.

Tās jau ir tikai sekundes, kuras moka un brīžiem nogriež elpu.
Piliens mūzikas, klusas klusītiņas un viss. Jau ir miers.
Vai gluži otrādāk. Dziesma tikai sākas.