"Lauvēnam jau nav tikais snuķis un rūkšana, bet lauvēns arī māk par sevi pastāvēt, lauvēnam ir draudzīgas, bet tajā paša laikā dziļas acis, lauvēns māk arī saulītē apgulties un laiski baudīt siltos starus, lauvēnu kā mazu kaķēnu reizēm gribas pasist azotē un sabužināt, bet lauvēns ir lauvēns, viņu nevar pieradināt."
Šos vārdus man gribas uzrakstīt ar koši sarkanu flomasteru uz baltas sienas.
Vēl vairāk - man gribas tos dzirdēt izrunātus.
Bet tā ir tikai nostaļģija.