engelina

Un rīt vēl būšu dzīvs, jā. Šobrīd pilnīgi nespēju nonākt līdz realitātei, tikai zinu to, ka visticamāk asaru plūdi mani vēl pārsteigs. Visbriesīgākā ir apziņa, ka es jau neko tādu negribēju. Nu kā - neko tādu - es vnk dzīvoju ar apziņu, ka viņš ir tas - mana lielā lielās skolas simpātija, mans paraugs, kaut kas, kas vienmēr ir licies tik neaizsniedzams. Bet - sasodīta būšana - sanāca sasniegt. Nezinu, kas vairāk sniedzās pretī. Iespējams, ka es. Bet tikpat sasodīti iespējams, ka viņš visu virzīja tālāk ar saviem "esnegributagadtoizbeigt" un "tuesimansvariga" tekstiem. Nu jāatzīst, ka pierunāt mani nenācās baigi grūti. Jo - patika, ļoti. Un nu - viss. Tieši tikpat vienkārši, cik tas skan. Patiesībā jau - tas ir milzīgs atvieglojums, ceru, ka pēc gadiem es tieši tā arī domāšu. JO šitik neizlēmīgu vīrišķi vēl pameklē. Nu jā, es jau arī tāda pati un lai jau. Vienkārši tā apziņa, ka tik daudz jau pa šo mēnesi paspēts piedzīvot, tik daudz kas pateikts un jā, sirsniņai jau bija silti. Sasodīts, kā tagad to aizmirst kā uz burvju mājienu un kur ir iesprūdisi tā stop un dzēšanas poziņa?
Ļoti baidos, ka tas var ievilkties.
Ļoti gribētos tagad tās balderjāņu tabletītes.
Daudz.
Gribās daudz salda miega. Un arī lai viņam viss nokātojas.
Tā mazā šķelmīte ar superlielajām acīm jau ne pie kā nav vainīga. Bāc, vēl tagad atceros, kā mūsu pastaigas laikā viņa pamodās un skatījās uz mani - visu laiku. Neraudāja, tikai lielām acīm skatījās. It kā teikdama - tēt, kas šitā tāda?

Gribu aizmirst fiksi.