un šīs domas vienmēr atnāk naktī.
kad esmu viens pats, atklāts pret sevi.
domas par vientulību.
par vēlmi tikt uzklausītam un vienkārši saprastam.

dienā valda citi likumi un bruņas ir daudz necaurlaidīgākas.
tās nomaskē jūtīgos dvēseles nostūrus.
bet no nakts un sevis paša neizbēgsi.

labi, ka ir mājas.
iespēja balansēt starp grēku pilsētas cietsirdību un vēlmi žēlot pašam sevi.
µājas ir mana iespēja aizmirst pasaules nežēlību un abstrahēties no tās.

reizēm apnīk meklēt sevī spēku cīnīties ar masām un nākas pakļauties straumei.
vēl gan īsti neesmu sapratis, uz kurieni tā straume ved un cik stipra tā ir.
tā ir pārāk mainīga, lai to ieliktu noteiktos rāmjos.
kādam tas izdodas, tik es vēl mēģinu to visu sagremot.