- Nemīlēt vecākus - nodevība vai realitāte?
- 1/8/10 09:49 pm
-
Var jau, protams, apgalvot, ka mēs savus vecākus neizvēlamies. Vecāki, tiešā veidā, neizvēlās mūs. Bet, manuprāt bieži vien netiek domāts par sekām. Piekrītu, ka ne visiem šai pasaulē komforts ir primārais. Taču tik bieži kāds ir ar kādu kopā tikai būšanas pēc, viss tiek darīts, jo tā ir pieņemts, arī bērni, jo sieviete divdesmit piecos gados jau skaitās vecmeita. Sabiedrība ir ļoti aizspriedumaina, taču jebkuram ir iespēja, dzīvot saskaņā ar sevi, vienīgi pašapmāns ir tik spēcīgs, ka tiek pieņemts par realitāti. Lai arī Nīčem un Hitleram tās idejas bija pārāk radikālas, taču runas par pārcilvēku vai āriešu rasi izraisa manī cieņu, līdz ar to vēlētos šīs idejas nedaudz atvasināt. Pirms bērna ieņemšanas jau padomāt vecākiem, ko viņi vēlas radīt. Tā saucamā bērna plānošana, kas gan nereti aprobežojas ar gatavību uzņemties primitīvākās rūpes. Es tomēr domāju, ka vājajiem šajā pasaulē nav vietas un vairums vājo to tīri labi apzinās. Kaut vai par piemēru varam paņemt Jao Minu, kuram jau šūpulī tika noteikts, kas viņš būs. Līdz ar to novirzījos no sākuma domas - cilvēka bērns, kuru vecāki radījuši radīšanas pēc, pēc tam ļoti iespējams atspēlēsies ar nemīlestību pret vecākiem.