10:11 am
Es zinu, ka mana prāta bērnība netika pavadīta smilšukastē.Un tad nu mēs varētu sākt. Mazliet klausoties, mazliet pavirši vērojot datoram gar abām malām un mazliet domājot katrs par savu.
Tas bija tajos laikos, kad tev un man vel bija spārni.
Tīri aiz laiskuma pasaule gulēja, nolaidusi savus gara spārnus, līdz tos kāds atņēma.
Sērsna tirdīja stirnas un tās metās pa sniegu nenogurdināmā un monotoni paniskā skrējienā. Es lūkojos. Es gribēju tās apturēt, lai no tādiem auļiem neapstājas to mazās jaukās sirdis.
Tas bija skaisti - viss šis traģiskais pirmsbojāejas mirklis, šī nāves deja. Un vai zināt kādēļ skaisti? Tur bija tik daudz patiesā, tik daudz neviltotā un negaidītā, cik savu mūžu es nebiju redzējusi.
Man bija apnicis vērot cilvēkus- kā viņu lūpu kaktiņos paveras viņu patiesības vai melu plaisa, un kā smadzenēs paralēli norit lēmums. Un tad klusi secināt: ”Tu laikam izlaidi pāris paragrāfu domas.” Vārdi mums doti, lai slēptu patiesās domas. Bet varbūt mēs esam pārpratuši? Katrs kārto eksāmenu, lai varētu sevi pieskaitīt sestajai paaudzei. Bet vai mēs to vispār apzināmies?
Manās iedomās tramvajiem vienmēr bija divi vagoni.
Un arī šoreiz.
Traģisms pierima, laiskums atgriezās, kāds bija nolēmis piedot. Vai arī mūs gaida jauna mācība?
Cerams.