12:25 am
Ko lūdzu? Viņa jautāja, liedama glāzē vīnu. Vīns sāka plūst pāri malām, jo viņa nebija sagaidījusi atbildi, un 2as darbības vienlaicīgi, no kurām viena būtu domāšana, viņa nevarēja veikt.Samulsis, briļļainais viesmīlis sāka mīņāties un drīz vien viņam arī raustījās plakstiņi. Sievietes uzstājīgā jautājuma skatiens samulsināja nabaga viesmīli vēl vairāk un viņš man sāka likties bezgala piemīlīgs un caurcaurēm amizants savu mazo kompleksiņu dēļ. Es pienācu un atbildēju sievietei uz viņas senuzdoto jautājumu. Es to darīju korekti un diplomātiski, bet bez jebkādām iespējām piešūt šai sarunai turpinājumu. Viņa māksloti uzsmaidīja man un nozuda.
Viesmīlis bija izmīņājis vīnu pa paprāvu laukumu, un es, ja vien negribēju samērcēt savas samta kurpes, nevarēju viņam pieiet tuvāk par metru.
Pasniedzu viņam roku. Tas no malas varēja šķist kā pārāk liela distancēšanās, nu droši vien, bet mani tas neuztrauca. Es redzēju kā ietrīsas vīns uz viesmīļa paplātes, un glāzes pat brīžam iestrinkšķējās. Bet tam nebija nozīmes.
Es ieteicu pārvākties uz kādu sausāku vietiņu. Mani apbūra kā noraustās muskuļi un muskuļu grupas viesmīļa citkārt plastiskajā un, var pat teikt, askētiskajā sejā. Vaibsti mainījās tā, ka līdzi izmainījās viss koptēls, un šie sērijveida tēli tā atšķīrās, ka man pat sāka likties, ka es lūkojos uz vairākām personām vienlaikus.
Šāda personība atsvēra man pusi pārējo. Tie konstantie, nemainīgie..
Šis bija mainīgais x, kura vērtību jau sen kā nevienam nebija pašmērķis meklēt. Un uz kuru bija interesanti skatīties. Droši vien viss cits nebūtu interesanti, bet par to jau neiet runa, vai ne?
Tagad jūs saprotat, ko es domāju sakot, ka mani pievelk citu noniecinātais?, es prasīju un jau vienlaikus lēju glāzē štruntīgu vīnu