Miss Doherty

šī bija pirmā nakts, kad es nepamodos jocīga sapņa iespaidā, kura tematika pēdējās dienās bija nemainīga - The Boy Who Lived.

jā, tā ir masu psihoze, tas ir labs mārketings, tas viss ir dumji un bērnišķīgi, bet Harijs Poters ir mans, tā pat kā daudzu citu miljonu bērnu, varonis.

un man vienalga ir vai nav tas stilīgi [respektīvi - citu acīs ar + vai -], man patīk tās grāmatas. Harijam ir 17 un man ir 17, es uzaugu lasot tās grāmatas. man liekas, ka neviens varonis nav mani tik ilglaicīgi saistījis [pat Sailormoon, Amuleta māsas vai Bafija] un tāpēc šķiršanās no viņa bija emocionāls pār/pie-dzīvojums.

bet nu tas ir laimīgi galā, vairāk ko lasīt nav un varam pievērsties nopietnākai literatūrai un nopietnākiem uzskatiem [yeah, right.. Harry 4ever ^__^ ]