.my happy birthday.
es gribu sākt ar to, ka mana 18. dzimšanas diena bija vakar, tāpēc, lai apsveiktu gaidiet nākošo gadu.
un vēl kāds ačgārns izdomājums - secinājumus sākumā:
ilgstoša, sakāpināta laimes sajūta nogurdina. patīkami, fiziski nogurdina.
es ilgi uzskatīju, ka dzē/dē ir ļauns pasākums, kas domāts, lai iegruzītu cilvēku par novecošanu, atkal gada paiešanu, to, ka viss ir draņķīgi un vispār. bet - vakar es piedzīvoju lielu pārsteigumu un tādu kā gandrīz garīgu atklāsmi. ja no rīta es biju vienkārši patīkami pārsteigta, tad ap pulksten divpadsmitiem naktī es pilnībā piekritu tiem, kas saka - kaut katra diena būtu dzimšanas diena!
iepriekšējā nakts: modos biežāk kā pa nedēļu uz skolu un sapņoju, ka vecāki man grib dāvināt zelta pulksteni. es sašutumā domāju - kur es iešu ar tādu pulksteni?? šausmas.
rīts: kā jau pēc mūsu ģimenes tradīcijām, jubilāru [mani, ahem, ja - ja vēl neiebraucāt] modina un sveic no rīta. paveru bezmiegā sapampušās acis, manā virzienā peld gaismas avots, kas izrādījās 18 svecītes uz smagas kastes, kas kā izrādījās sver ~ 2, 5 kg. bučes, ievēlēšanās un viss jauki un tad es trīcošu sirdi veru vaļā kasti, lai apstiprinātu savu murgu - tur ir pulkstenis! bet nē - nav ne zelts, ne pulkstenis, bet iekšā sēž Garry Rotten [tas ir viņa vārds - http://www.acerlaptops.co.za/laptop-spec
skolā: puķes, bučas, konfektes, kartiņas un apsveikumu teksti, bet viens cilvēks izcēlās īpaši. jo vairāk tāpēc, ka es negaidīju. lielizmēra fotogrāfija, asprātīgi tekstiņi, stilīgs Do It Yourself's. un tas CD ar spešel mūziciņu.. man liekas, ka vietā ir šitais smaidiņš ^_^ tu esi fošs čalītis, Jāni :))
vakarā: ziniet, kas ir pats foršākais par šikām vakariņām? tas, ka to laikā var uzvesties tik 'pārsmalki' [ne-smalki], ka tas paliek dikti smieklīgi. un jaunmoku pils man vispār esot nozīmīga vieta, vecāki teica. un tētis vēl piebilda, ka tad jau arī bēres no turienes būšot jātaisa. well - so it be!
pēc martini [ir vēl martini]: mājās skatījāmies videoierakstus par manu dzīvi, sākot ar kristībām. desmit sekundes un kīkī jau raud. nu bišķiņ. pēc tam bija jautri un interesanti! kā kriksis staigāt mācījās, kā negribēja čurāt podiņā, kā brauca ģimenes ekskursijās, kā bļāva un līda kadrā...
ap divpadsmitiem, kad beidzām skatīties, es domāju - nu jā, nekas jau nemainās ar tiem 18 un tomēr - tādu dzimšanas dienu vajag! tagad tik jāturpina svinēt.. *sisina*
un vēl kāds ačgārns izdomājums - secinājumus sākumā:
ilgstoša, sakāpināta laimes sajūta nogurdina. patīkami, fiziski nogurdina.
es ilgi uzskatīju, ka dzē/dē ir ļauns pasākums, kas domāts, lai iegruzītu cilvēku par novecošanu, atkal gada paiešanu, to, ka viss ir draņķīgi un vispār. bet - vakar es piedzīvoju lielu pārsteigumu un tādu kā gandrīz garīgu atklāsmi. ja no rīta es biju vienkārši patīkami pārsteigta, tad ap pulksten divpadsmitiem naktī es pilnībā piekritu tiem, kas saka - kaut katra diena būtu dzimšanas diena!
iepriekšējā nakts: modos biežāk kā pa nedēļu uz skolu un sapņoju, ka vecāki man grib dāvināt zelta pulksteni. es sašutumā domāju - kur es iešu ar tādu pulksteni?? šausmas.
rīts: kā jau pēc mūsu ģimenes tradīcijām, jubilāru [mani, ahem, ja - ja vēl neiebraucāt] modina un sveic no rīta. paveru bezmiegā sapampušās acis, manā virzienā peld gaismas avots, kas izrādījās 18 svecītes uz smagas kastes, kas kā izrādījās sver ~ 2, 5 kg. bučes, ievēlēšanās un viss jauki un tad es trīcošu sirdi veru vaļā kasti, lai apstiprinātu savu murgu - tur ir pulkstenis! bet nē - nav ne zelts, ne pulkstenis, bet iekšā sēž Garry Rotten [tas ir viņa vārds - http://www.acerlaptops.co.za/laptop-spec
skolā: puķes, bučas, konfektes, kartiņas un apsveikumu teksti, bet viens cilvēks izcēlās īpaši. jo vairāk tāpēc, ka es negaidīju. lielizmēra fotogrāfija, asprātīgi tekstiņi, stilīgs Do It Yourself's. un tas CD ar spešel mūziciņu.. man liekas, ka vietā ir šitais smaidiņš ^_^ tu esi fošs čalītis, Jāni :))
vakarā: ziniet, kas ir pats foršākais par šikām vakariņām? tas, ka to laikā var uzvesties tik 'pārsmalki' [ne-smalki], ka tas paliek dikti smieklīgi. un jaunmoku pils man vispār esot nozīmīga vieta, vecāki teica. un tētis vēl piebilda, ka tad jau arī bēres no turienes būšot jātaisa. well - so it be!
pēc martini [ir vēl martini]: mājās skatījāmies videoierakstus par manu dzīvi, sākot ar kristībām. desmit sekundes un kīkī jau raud. nu bišķiņ. pēc tam bija jautri un interesanti! kā kriksis staigāt mācījās, kā negribēja čurāt podiņā, kā brauca ģimenes ekskursijās, kā bļāva un līda kadrā...
ap divpadsmitiem, kad beidzām skatīties, es domāju - nu jā, nekas jau nemainās ar tiem 18 un tomēr - tādu dzimšanas dienu vajag! tagad tik jāturpina svinēt.. *sisina*