|
[13 Jan 2010|03:24am] |
| [ |
music |
| |
dunoņa pakausī |
] |
– Suns ņurd, kad ir nikns, un vēdina ar asti, kad ir apmierināts. Es daru otrādi. Tāpēc es esmu dulls.
– Es gan to saucu par murrāšanu.
– Sauc, kā gribi, – Kaķis noteica.
«Alises piedzīvojumi Brīnumzemē», Lūiss Kerols, 1865.
|
|
|
[13 Jan 2010|03:31am] |
sen gaidīta viegluma sajūta pēc apziņas, kad sapratu, ka ir "lietas", kas vienkārši nav manu centienu vērtas.akli skriet sienā ar pieri tomēr vairs nav piedienīgi pat manos (ne)daudzajos gados.
un drīz vien uzrausīšos atpakaļ uz sēnes un turpināšu smaidīt savu češīras smaidāmo.
|
|