|
[26 Jun 2009|12:02pm] |
Pārciesti pasaules gali notrulina pirkstu galus. No feelings, pieskaroties tavai ādai.
Istabā smaržo pēc jasmīniem un tā pati šūpuļdziesma katru vakaru.
Un es apņemos vairs nekad neiesaistīties un nedzert melnu kafiju no rītiem. Nebraukt uz svešām pilsētām meklēt sirdsmieru un aizmirst, kā ir pamosties vienmēr turpat un vienmēr drošībā.
|
|
|
[26 Jun 2009|12:22pm] |
|
šonakt es sapratu, ka man ir ārkārtīgi bail no sasalšanas un no tā, ka paliks tik karsts, ka es sadegšu un nekas vairs nepaliks pāri. ka putni reiz pārstās lidot, un no molekulu sadalīšanās, atdalīšanās un attālināšanās. No tā, ka mēs visi sāksim augt uz atpakaļu un ielīdīsim atpakaļ debesīs.
Bail, ka aizmirsīšu, kā garšo šokolādes saldējums dienās, kad krietni zem nulles un galu galā no paralēlajām dimensijām bail, jo kaut kur tur es varētu nebūt es.
|
|