January 18th, 2016

• pirmdiena
• 1/18/16 11:53 pm
• Šodiena sākās ar to, ka ziņās izlasīju, ka šī ir gada nelaimīgākā diena. Rakstā bija par `laimes formula`, kurā bija tādi apzīmējumi kā mērķtiecība, nepieciešamība darīt, laiks, nauda, ko nopelni, nauda, ko esi kādam parādā un vēl kaut kas.. interesanti kā es varu skaitliski izmērīt nepieciešamību darīt..
  
  Šodien raudāju tikai četras reizes, bet ne jau tādēļ, ka tā nelaimīgā diena (bet varbūt arī tādēļ). Tā augstskola mani neliek mierā ( vai tieši otrādi - pat pārāk liek mierā, vispār nav ieinteresēta manī). Es kaut kā maģiski cerēju, ka, ja tikšu, visa mana dzīve sakārtosies un beidzot šķitīs, ka tam, ko daru, ir bijusi jel kāda jēga. Pašlaik neredzu veiksmīgu iznākumu nevienai no savām nodarbēm, ko esmu veikusi pēdējo pusgadu. Varbūt tas ir arī daļēji tādēļ, ka man ir izvirzīti diez gan augsti standarti preti sevi un savām darbībām. Es īsti nekad neesmu apmierināta ar to, ko esmu izdarījusi, jo vienmēr domāju, ka varu daudz labāk, jeb manā sākuma vīzijā gala rezultāts bija cits. Un augstskolas gadījumā tas pavisam noteikti bija. Esmu gan mazliet starp visām asarām arī izdomājusi kā vēl nepadoties šajā gadījumā, tomēr būtu labāk, ja es lēnām pieņemtu patiesību un dzīvotu tālāk. Būtu daudz vieglāk dzīvot, ja es ticētu liktenim.
• 0 commentsLeave a comment