January 10th, 2016

• vajag citādāk
• 1/10/16 10:56 am
• Pēdējos 3 gadus esmu rakstījusi dienas grāmatu papīra formātā, pati nezinu kāpēc, neesmu vēl īsti sapratusi, kas mani mudina to darīt. Iespējams reizēm negribas nevienam stāstīt to, kas ir noticis, bet cilvēka dabā ir vēlme komunicēt, tādēļ to uzrakstot rodas sajūta, ka kādam tas tomēr ir pateikts. Tomēr tas vairāk nesrādā. Agrāk strādāja, pat ļoti labi, bet vairāk nestrādā, tādēļ arī tik raiti tur vairs nerakstās un iespējams tādēl mana pasaule brūk mazliet kopā katru dienu. Izvēlējos Sviesta Cibu, jo nesen sāku lasīt kāda cita šīs vietas lietotāja pilnu PDF failu ar viņa ierakstiem 5 gadu garumā. Izskatījās smuki kā visi ieraksti beigās apvienojās. Tad nu sāksim.
  
  Pašlaik problēma ir tā, ka viss ir slikti. Tomēr vajag definēt, kas ir `viss`, lai to tomēr mainītu. Man šķiet, ka esmu to jau izdarījusi, savā prātā noteikti, bet tomēr neko nedaru tā labā, laikam tādēl, ka man trūkst motivācijas, jo šīs `visas` lietas nav gluži radušās pēc manas izvēles. Tomēr tas nemaina to, ka man tās ir jāizdara ar šo motivāciju vai bez. Stulbi ir arī tas, ka man nav motivācija darīt arī neko citu, jeb es neesmu atradusi nodarbošanos, kas mani aizrautu. Protams, agrāk mani mudināja gleznošana un skiču radīšana, man joprojām to patīk darīt, bet tiklīdz es pievēršos kādai no šīm lietām es joprojam esmu domās par to, ka nedaru to, kas būtu patiesi jāpaveic ( tās lietas, kas ir `viss` sarakstā). Par šo es arī brieži prātoja, ka man ir ļoti grūti nodalīt atpūtas un darīšanas mirkļus jeb visu laiku, kad es it kā atpūšos es domāju par to, ka šo laiku man vajadzētu pavadīt produktīvās nodarbēs un tā, bļāviens, ir visu laiku pēdējos 4 mēnešus. Tas `VISS` mani neliek mierā un lietas tikai sāk nākt un nākt klāt šim sarakstam un rodas sajūta, ka tas tā būs visu dzīvi, ka tas tā ir pieaugušo dzīvēs, ka vienmēr ir vēl kaut kas jāizdara un vēl kaut kas un vēļ kaut kas... tas jau ir ļoti noderīgi, ka visu laiku ir mazie mērķīši, tā es kaut kādā ziņā augu, bet, ja es tuvākājā laikā neiemācīšos atdalīt darīšanas laiku un atpūtas laiku es nojūgšos, patiesi. Man vienkārši vajadzētu saņemties vienu nedēļu un tikai močīt, visu laiku močīt pa `viss` lietām un tad varbūt, varbūt es būtu tuvāk to beigām. Jā, tā vajag darīt no šodienas brīža, kad publicēšu šo ierakstu līdz nākamās nedēļas svētdienas vakaram es tikai močīšu. Redzēšim kādu rezultātu šis eksperiments man atnesīs.
  
  Vēl-
  
  pēdējā laikā aizvien vairāk sāku pamanīt savas `vājās vietas`. Man ar tām būtu jāstrādā. Un kā gan labāk tās uzveikt, ja ne pēc iespējas biežāk radīt sev apkārt tādu situāciju, kurā šī vieta tiek apdraudēta.
  
  mani vājuma punkti:
  1. Nemāku pateikt `nē`
  2. Spontānu rīmju veidošana
  3. Iešana peldēties kailai
  4. Publiski teikt sakārtotas un saturīgas lietas
  5. svīšana
  6. Stāvoklis kādā ir mana māja
  7. Aukstumpumpas
  8. RP
  9. Palikšana nomodā vakarā
  10. ...
  
  atstāju 10 brīvu, jo noteikti ir vēl kāda lieta par kuru tagad nevaru iedomāties.
  
  
  Vajag pastrādāt ar sevi.
• 0 commentsLeave a comment

• 22:40 - lūzuma punkts ?
• 1/10/16 10:37 pm
• šis ir mirklis, kad man neizsakāmi nāk miegs un pat noiet lejā, lai uztaisītu kafiju, kura man tā pat negaršo, es sevi diez vai piespiedīšu. Reizēm tā notiek, ka vakaros ir tas VIENS lūzuma punkts, kurā gribas visu pamest un ļauties mūžīgam miegam, man būtu jāatrod veids, kā šo punktu pārvarēt. Tagad esot pie datora tas tīri labi izdodas, tomēr es ticu, ka ir arī kaut kas labāks. Baigi daudz kam ticu pēdējā laikā. Nezinu cik labi vai slikti tas ir. Neesmu to vēl izdomājusi. Vēl...
• 0 commentsLeave a comment