Tevi ieraugot man saraujas sirds,
Bet reizē jūtos nožēlojami...
Es jautāju sev!?
Kapec maniem klases biedriem jabūt tik debīliem?
Es atnāku uz skolu un skatos,
Ieraugu ka tev tagad Latv.val skrienu uz to kabinetu...
Jo ceru Tevi atkal ieraudzit un palidinaties Debesis,
Ieraugu Tevi draudzenju pulkaa...
Usmaidu Tev lukodamies acis...Tu man Atsmaidi...
Es kartejo reizi jau lidinos debesis...
Tevi ieraugot,Tu esi mana laime...
Es Tevi mīlu...
Jo šā neesmu nekad vel juties ne ar vienu no meitenem...
Nezinājis kur likt enerģiju saku lēkāt turpu šurpu,
Driz vien klasesbiedri uzzinaja...
Un nelika mani miera!?
Vai tas tā var būt!???
Vienmēr gadās kads izsitējs,lohs vai duraks...
Kas visu izbojaa...
Te nu vinji sak Tev uzbazties...
Sak itka no mana varda Tevi uzrunat?
Cik tas ir stulbi:Es sev saku...
Nakoshaja diena es satieku Tevi garderobe...
Ir agrs rits...es lukojos Tavas acis ar smaidu...
Lenam tuvinadamies viens otram joprojam smaidam...
Musu lupas saskaras kas nozimeja ka Tas ir sKUPSTS!
Es lidzinajos debesis...Skupst bija ilgs...
Es nebiju gaidijis neko tadu...
Tapec vienkarshi varu pateikt...
Es Tevi Milu...
Tu esi jauka,
Tu esi Mīļa,
Tu esi Skaista,
Tu esi mana... |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
