|
Mirst Ābrams. Blakus pie gultas sēž Sāra un klausās...
-Sāra, mīļā, atceries kā mēs 41. gadā slēpāmies mežā lai netiktu izsūtīti? Un tu biji man toreiz blakus?
-Jā, dārgais, atceros...
-Sāra, mīļā, atceries kā mums 62. gadā nodedzināja māju un mēs palikām uz ielas? Toreiz dzīvojām zem klajas debess un tu atkal biji man blakus.
-Jā, dārgais, arī to es atceros.
-Sāra, atceries kā mums reiz atņēma visu mantu, naudu, zeltu un citas vērtības un mēs kārtējo reizi palikām bez nekā, bet tu biji man blakus.
-Jā, dārgais, atceros...
-Vot, bļe, Sāra, man liekas, ka tu suka man nes nelaimi visu mūžu... |