| 9:45 pm |
Kā man iet
Aizmirsu paroli gan savai vecajai cibai, gan e-pastam, uz kuru saņēmu paroli, tā nu man ir jauns konts.
Šodien jūtos tieši tik nekā, ka pati nogriezu sev matus un izdomāju atkal kaut ko te uzrakstīt. Pēdējo reizi te biju ļoti sen.
Studēt maģistrantūrā, izrādās, nav viegli. Pat tādā salīdzinoši maigā nozarē, kurā esmu es. Pārmaiņu neprātā izdomāju, ka, dzīvojot universitātes pilsētā (UK), būs autentiskāka studiju pieredze, tā nu es tagad sēžu un kūkoju vienītī, kamēr kādam kaut kur varbūt vēl ir dzīve. Bet tas nekas.
Pagājušajā nedēļā uznāca tāds neapmierinātības vilnis, ka uzrakstīju universitātei, ka domāju par studiju pārtraukšanu. Pēc tam pašai bija kauns, jo rakstīju no tik neglītas, žēlīgas vietas. Iedomājos, ko tikai es pati sev neatbildētu uz tādu "viss ir slikti un visi citi ir vainīgi" ziņu, un gribēju paslēpties zem gultas.
Tomēr tās ziņas dēļ saņēmu tiešām labu atbalstu. Likās, ka vairs nespēšu šo skolu/programmu/vietu iemīlēt, bet pēc pusstundas ar studiju vadītāju šodien atkal esmu iemīlējusies. Ne studiju direktorē, lai gan viņas čirkainie, rudie mati tik neiedomājami skaisti kontrastē ar tēraudpelēkajām acīm. Viņa (gan jau!) ir vecāka par mani, bet izskatās tik skaista, ka es nespēju noticēt viņas sejai.
Problēma: Man vairs negribas iet ārā, bet gribas gribēt. Liekas tik garlaicīgi staigāt ar sevi. Vakar pēc gūgles izpētes pat sataisīju sev sarakstu, kā pastaigas padarīt atkal interesantas, tad paskatījos uz to sarakstu un sapratu, ka man tāpat negribas. Inerce biedē. Liekas, ka te jau visur esmu bijusi un vairs nav ko redzēt, lai gan tas galīgi nav iemesls neiet ārā.
Te galu galā upē peld liela, balta pīle, kas regulāri cīnās ar mazāku mežapīli, kura, savukārt, nespēj beigt balto izaicināt. Te visur zied tik daudz narcišu, ka sāku saprast, kā Vērdsverts nonāca pie sava slavenā dzejoļa. Gaiss ir jauks. Kanāls ir ok. Angļi ir forši tādā ziņā, ka sveicinās uz taciņām un reizēm pat mazliet vari parunāt ar viņiem par viņu suņiem vai ko līdzīgi vieglu tāpat vien, garāmejot. Man tas viss tagad liekas vienaldzīgs, un es izvēlos Stardew Valley rūpēties par savu runkuļu fermu. Vai to varētu skaitīt kā laiku pie dabas? |